Kad manās rokās nonāca 1992. gadā izdevniecībā “Liesma” izdotā un Ligitas Zvaigznekalnes saglabātā un lolotā Tirzmalietes grāmatiņa “Par tevi, tēvu zeme”, man, kā tautā saka, mute palika vaļā, skudriņas pārskrēja pār kauliem – kāds ziņu klāsts, kāds strāvojums izskrēja cauri visam manam ķermenim: kā es to uzzināju tikai tagad!
Grāmatiņas sakārtojuma autors ir Eižens Rauhvargers. Tik daudz aizmirsta un laika putekļiem klāta! Vai daudz mēs zinām par to laikmetu un dziesmu svētku nozīmi Latvijā no tālajiem sākumiem līdz mūsdienām? Dzīvās atmiņas ir pagaisušas līdz ar paaudžu maiņu, bet rakstītais vārds – dzīvs. Mainās paaudzes, mainās dziesmu svētkos izdziedātās melodijas, bet tauta arvien dzied gan lielākos, gan mazākos koros un dziesma sasauc kopā un saliedē cilvēkus.
Es it kā saklausīju cauri gadiem pašas dzejnieces Tirzmalietes balsi. Šo grāmatiņu cieši sažņaudzu rokās, iedziļinājos laikmetā un gara acīm ieraudzīju, kā Tirzas un Druvienas koristi devās uz Vispārējiem dziesmu un deju svētkiem Jelgavā 1895. gada jūnijā. Tas ir dzejnieces jaunības iespaidu atspulgojums viņas plaukstošā talanta gaismā. Kurā gadā atmiņas uzrakstītas, neuzzināju, bet zināms, ka dzejniecei bija 19 gadi un pati bija kora dziedātāja un notikumu vērotāja tirzmaliešu pulkā. Laika plūdums varēja daudz ko aizskalot, ja ne Tirzmaliete.
No minētās grāmatiņas man radās viela pārdomām un secinājumiem. Acu priekšā tika uzburta tālā aina kā vīzija: Tirzas un Druvienas koris dodas kopā uz dziesmu svētkiem zirgu pajūgos, dziedot un baudot skaisto Jāņu dienas tuvuma burvības apdvesto Latvijas dabu. Minēšu dažus stāsta fragmentus, kas ataino notikumu gaitu un ved uz lielo tautas dziedāšanas svētku sākumu, kur Tirza arī bijusi klātesoša, un tāda tā ir joprojām.
Tirzmaliete savā atmiņu stāstā rakstīja: “Kāds plašums bija dvēselē, kāds maigums! Gribējās skūpstīt no prieka katru kociņu ceļmalā, katru versts stabu. Pie Uriekstes kroga, kā bija norunāts, mūs sagaidīja Tirzas koris, kādi astoņi vezumi. Kora diriģentu Dz. (Dzelzkalnu) veda vecākais dziedātājs Liepu saimnieks – sirms, sirms kā ābele. Un nu braucām visi rindā. Saule uzausa gaiša kā dzīvība, debess plauka kā zila puķe, ceļš kūpēja baltā putekļu mākonī, un mēs dziedājām, ratiem dārdot un trīcot: “Jauki dzīvot tēvijā…” Gani ceļmalās un pļāvēji pļavmalās apstājās un skatījās, kur tā dziedošā ķīpu rinda brauc, .. tikai dziesmas un putekļi nošalca tiem garām, .. mūsu dziesma atbalsojās latvju sētās, kur ne viena vien saimniece uzminējusi teica: tie brauc uz Jelgavu. .. Mūsu kora lepnums un tenors K. nodeklamēja, turklāt svinīgā pozā saliecies (nezinu kāda autora): “Grimst piļu mūri, un pilskungi dus, bet darbi un dziesmas ceļ latviešus.”
Gribējās ievīties kā skaidram skaņu vilnītim lielajā “līgo plūdumā”, gribējās mirdzēt un dzirksteļot lielajā Jāņu nakts teiksmainā prieka spraigumā, gribējās izteikt, ka esi latvietis, asins rada ar visiem, kas dzimuši no gaitu gājējiem, no dūmu riju seniem dziesminiekiem –“līgo līgotājiem”. .. Godināja arī virsdiriģentus. Cēla uz rokām publika viņus, tiem pateikdamās. Sumināja arī dziesmu kompozīciju autorus Vītolu, Vīgneri, Straumes Jāni, bet sevišķi Jurjānu Andreju. Steidz jaunas audzes dzimtenes ceļus, dzied jaunas dziesmas un jūsmo par jauniem svētkiem brīvā Latvijā.”
1910. gadā notiek V Vispārējie dziesmu svētki, bet mūsu Biedrības namu vēl būvē, un tad arī šis jumts virs Tirzas dziedātāju galvām paudīs savu garu dižajā latviešu koru kustībā. Ieskatoties savāktajos vēstures materiālos, atradu ziņas no pagasta kultūrvēsturiska pētījuma par tālāko dziesmu svētku ceļa gaitu. Liekas, ka tirzmalieši piedalījušies vai visos dziesmu svētkos.
Stāsts par dziesmu svētkiem un to atbalsīm
19. gs. 30. gados pagastā tiek izveidots Tirzas apvienotais aizsargu un Izglītības biedrības koris, kuru no 1936. līdz 1960. gadam vada diriģents un skolas direktors Kārlis Strante. 1938. gadā Latvijas Republikas dziesmu svētkos piedalās Tirzas koris ar 25 dalībniekiem. Lai godinātu šo cilvēku piemiņu, nosaukšu visus, par kuriem ir rakstītās un rūpīgi krātās ziņas Tirzas vēstures materiālu krātajos vākos, kuri atrodas Tirzas bibliotēkā. Varbūt kāda senči vai pazīstamie cilvēki uzsmaidīs mums no debesu dārziem par saglabāto piemiņu. Soprāni: Anna Vaivars, Minna Ķirsis, Herta Niedra, Milda Komsārs, Hermīne Širganovska Elza Rudzīte, Vilma Maziņais, Irma Rubene, Vera Širganovska (Lūse), Austra Ozols-Krumberga. Alti: Vera Maldonis, Silvija Indrāns, Meta Usārs, Olga Lapsinieks, Anna Krevics, Milda Rubenis. Tenori: Ēriks Kociņš, Hugo Rudzītis, Artūrs Tīlītis, Artūrs Sarmulis, Kārlis Sarmulis, Ēriks Meija. Basi: Augusts Kaņģīzers, Manfelds Vīgrants. Kārlis Šunsts.
Atšķiru lapu par Tirzas kora vēsturi! Jau no 1827. gada tas darbojies skolotāja Paula Ūsiņa vadībā. Tad II Vispārējie dziesmu un deju svētki Rīgā 1880. gada jūnijā. Svētku rīkotājs – Latviešu biedrība. Tirzas koris diriģenta Kārļa Dzelzkalna vadībā izcīna 2. vietu un koru sacensībās saņem sudraba kausu. Katram korim bijušas jādzied divas dziesmas, kas neatkārtojušās citu koru sniegumā. Tirzas dziesmas bijušas tautadziesmu apdare “Mēs deviņi bāleliņi”. Korī tenoru grupā arī bijuši deviņi dziedātāji, kas licies īpaši amizanti un zīmīgi, kuru vidū arī astoņpadsmitgadīgais Jānis Misiņš un viņa jaunības draugs Jānis Straume. Savā atmiņu stāstā par šiem notikumiem dalījusies dzejniece Tirzmaliete, kura bijusi Tirzas kora dalībniece, arī vērotāja. Savas pārdomas viņa atklājusi daudz vēlāk literārajā stāstījumā. Tieši tāpēc mēs varam labi stādīties priekšā, kā bija tad, kad mūsu paaudzes vēl nebija. Zināms, ka Rīgā bija ieradušies 69 kori ar 1679 dziedātājiem, 25 mūziķi pūtēju orķestrī. Virsdiriģenti – Jānis Bētiņš un Indriķis Zīle. Gulbenes pusi pārstāvējuši: Jaungulbenes koris (diriģents Jānis Priedītis), Rankas koris (diriģents Jānis Pirro) un Tirzas koris (diriģents Kārlis Dzelzkalns). Tāpat atzīmēts, ka Tirzas kora dalībnieki guvuši atzinību par skaistajiem tērpiem. Tā drīz vien kļuvusi pat tradīciju – dziedātājus turpmāko svētku kopainā redzēt tikai tautas tērpos.
Deviņu dziesmu svētku loku noslēdza Latgales Dziesmusvētki 1940. gadā 15. un 16. jūnijā Daugavpilī ar 8000 dalībniekiem un 5000 klausītājiem. Virsdiriģenta godā bija slavenais diriģents Teodors Reiters. Drūmās nākotnes nojausmas bija uzspiedušas drūmu zīmogu, samazinot koristu un skatītāju skaitu. Kad kori devās atceļā, jau bija sākusies Latvijas okupācija un karš.
Desmitie dziesmu un arī deju svētki notika 1948. gadā toreizējā Komunāru laukumā ik piecus gadus un no 1955. gada vienmēr Mežaparka Lielajā estrādē. Atceros, ka no šiem svētkiem tēvs pārveda kā lielu latvisku vērtību Rīgā nopirkto Andreja Pumpura eposu – grāmatu “Lāčplēsis” ar Otto Skulmes, Ģirta Vilka un Rūdolfa Dzeņa māksliniecisko noformējumu. Tas liecina par tām vērtībām, kuras likās svētas ne jau tika manam tēvam vienam. Tas bija patriotisma simbols. Atkal priekšā bija Melnā bruņinieka un Lāčplēša cīņas un cerība, ka Melnais tiks uzvarēts kā Andreja Pumpura eposā rakstīts: “Kad viņš savu ienaidnieku vienu pašu lejā grūdīs, noslīcinās atvarā, tad būs tautai jauni laiki, tad būs viņa svabada!” Vēsturiskais izdevums ir joprojām goda vietā kā ģimenes svētums un kā mūžīga vērtība nodota vienai no meitām glabāšanā kā piemiņa par manu tēvu – lielo Tirzas dziesmu draugu mūža garumā. Viņš bijis vai visos dziesmu svētkos kopā ar citiem koristiem, kuru attēli atspīd vairs tikai fotoattēlos.
1950.–1960. gados Tirzas korim diriģents ir skolotājs Žanis Pakalns, mūziķu Imanta un Gido Kokaru pirmais mūzikas skolotājs. Līdz 1983. gadam diriģents ir Arvīds Pūpons, par kuru saglabājušās daudzas emocionālas atmiņas. Pēc tam Tirzas kora diriģente ir skolotāja Gunta Apine un arī Edgars Martinsons.
