Talantīgā fotogrāfa Ferdinanda Knoka mājvieta un fotodarbnīca
FOTO: NO KĀRĻA DZEŅA PRIVĀTĀ ARHĪVA
Leģenda vēsta: kad pēc karu un mēra laikiem tukšajā zemē sākuši atgriezties cilvēki, nezin no kurienes atnākuši divi vecīši – vīrs un sieva – un sākuši celt sev mājiņu Tirzas krastā. Grūti viņiem gājis. Vakarā noguruši sēdējuši uz baļķa un teikuši: “Bože moi, bože moi!” – tāpēc mājas nosauktas par “Božām” pēc krievu vārda “bog” (dievs). Domāja, ka to dibinātāji varot būt krievi.
Galgauskas novadpētnieks Jānis Kučers atzinis, ka māju vārds atvasināts no krievu vārda “bog”. Viņš pieļauj, ka tas radies senākos laikos, vēl pirms krustnešu ienākšanas Latvijā, krievu kņaza Jaroslava Gudrā laikā, kad latvieši austrumu apgabalos bija kristīti pareizticībā.
“Zviedri savās arklu revīzijās piemin, ka Beļavā valdījis krievu bajārs, viņa ietekme sniegusies līdz pat Gaujai. Jādomā, ka uz Tirzas upes kraujas stāvējis kāds dievekļa koka tēls vai atliekas no senlatviešu dieva tēliem – par to grūti spriest,” raksta J.Kučers.
Viņš norāda, ka cita teika stāsta, ka uz Tirzas krasta stāvējusi maza koka baznīciņa, kas, laikazoba sagrauta, kādā vētras naktī iegāzusies Tirzas lejā. Tās zvans izkritis un nogrimis avotā, no kurienes tas Lieldienu rītā skanējis.
Skan nogrimušās baznīcas zvans
Skolotājs un rakstnieks Alvils Klēbahs atmiņās “Dažas ziņas par Galgauskas pagastu” norāda, ka senāk bijušas divas “Božu” mājas.
“Nav man zināms, kad Asari sākuši dzīvot “Božās”. Viss var būt, ka tie cēlušies no ienācējiem, kas dibinājuši vai atjaunojuši mājas un grūtībās nopūzdamies daudzinājuši “Bože moi!”,” raksta A.Klēbahs.
“Božu” Krišs Asars rādījis krastmalā vietu, pa kuru sitot skaņa esot dobjāka nekā citviet, izskaidrodams, ka tur apakšā esot vecās baznīcas pagrabs.
“Mans onkulis Kārlis stāstīja, ka reiz kādā naktī esot Kapu kalnā Mazkalniņa Otis ar dalbu iesitis krastā, un visi piepeši izdzirduši ieskanamies zvanu. Mēģinājuši atrast to vietu, bet velti. Iespējams, ka kara laikā zvans noglabāts krastā un nu dalbojot gadījies tam piesisties,” spriež A.Klēbahs.
Viņš min, ka Ziemeļu kara laikā arī vecais Tirzas baznīcas zvans nogremdēts Tirzas upes līkumā aiz baznīcas kroga, tāpēc šo līci saucot par Zvana līci.
A.Klēbaha mātesmātes brālis Jānis Asars dzimis “Božās”, visu mūžu tur nodzīvojis un arī miris.
“Mēs visi viņu saucām par Božu tēvu vai veco Božu. Viņu tā mēdza saukt arī vecais Tirzas mācītājs Porta tēvs, kam Božu tēvs bija draudzes kopējs jeb pērminderis 39 gadus. Viņam bija dēls Emīlis, kurš pēc vecāku nāves pārdeva “Božas” bērnības draugam Jēkabam Cīrulim. Viņš tās pirka ne tikai bērnības atmiņu dēļ, bet bija domājis tur celt ķīmisku fabriku. Diemžēl viņa iecere nerealizējās. J.Cīrulis bija sācis kādu fabriku Cēsīs, kurā bija jāiegulda līdzekļi, tāpēc vajadzēja pārdot “Božas”. Tās ieguva Rūdolfs Aleksandrs Knoke,” stāsta A.Klēbahs.
R.A.Knoks bija Galgauskas un plašākas apkārtnes fotogrāfa Ferdinanda Johana vecākais brālis. Viņš bija apdāvināts ar literāriem un komerciāliem talantiem. “Baltijas Vēstnesī” bijuši publicēti daži viņa romāni ar pseidonīmu Nooku Rūdolfs. Pseidonīmam noderējis šīs igauņu ģimenes uzvārds Nook, kas latviskots kā Knoks.
R.A.Knoks dzīvoja Pēterburgā, kur Putilova rūpnīcā bija vadošais finansists. Viņš izstrādājis grāmatvedības un stenogrāfijas metodiku, ko izdevis grāmatā, jo R.A.Knokam piederēja tipogrāfija. Tajā tika iespiestas arī grāmatas latviešu valodā.
Tirzas Attīstības biedrības vadītājs Nils Treijs arhīvos ir pamatīgi izzinājis Knoku dzimtas datus. Viņš uzsver, ka R.A.Knoks bija arī Pēterburgas latviešu biedrības mākslinieciskās komitejas loceklis. Tā kā Rūdolfs bija ziedojis labdarībai 500 zelta rubļus, no Krievijas carienes saņēma speciālu mundieri un cepuri kopā ar zobenu.
“Viņš bija precējies ar Krapas muižas Rimstavu krodzinieka Neilanda meitu Elīzu Antoniju. “Božas” apsaimniekoja F.Knokes māsas Marijas vīrs tirzmalietis Juris Sausais. R.A.Knoke ieguva no Narātu Delles zemes gabalu un uzcēla villu, ko galgausnieši dēvē par Knoka pili. Tur viņš ar ģimeni pavadīja vasaras, bet pēc viņa nāves dzīvoja piederīgie. Tur dzīvoja arī Sauso dzimta,” vēsta A.Klēbahs.
Avotiņš, kurā iekritis baznīcas zvans, tur joprojām ir. Trepes līdz tam un grodus taisījis Knoks, jo dzidro avota ūdeni lietojusi Knoku ģimene.
Knoka pils – ar mīlestību celta un lolota
“Božas” ieņem ļoti būtisku vietu visas Knoku dzimtas un sevišķi izcilā fotogrāfa Ferdinanda Knoka dzīvē. Kamēr vecākais brālis Rūdolfs cēla jaunās mājas, tikmēr Ferdinands visus celtniecības darbus iemūžināja fotogrāfijās.
Savu villu brāļi bija iecerējuši Pēterburgas vasarnīcu stilā ar diviem stāviem, tornīti un vitrāžām logos. Tornim bijis arī sešus metrus augsts masts. Kad sākās 1. pasaules karš, to lika nozāģēt, jo masts esot orientieris, kas redzams no jūras. Pils būvdarbi fiksēti 113 fotogrāfiju albumā, kuru Gulbenes muzejam dāvināja F.Knoka dēli Ādolfs un Jānis.
“Varam iedomāties, cik tuvas bija šīs norises pašam fotogrāfam no mājas vietas izvēles brīža, gandrīz ik dienu fiksējot celtniecības gaitu, līdz spāru svētkiem, dārza iekopšanai un beidzot līdz mājas pabeigtībai ar visiem rotājumiem, tornīšiem visā savā krāšņumā. Ļoti jāmīl sava māja, lai ar tādu iejūtību sekotu tās radīšanai,” secinājusi bijusī Gulbenes muzeja darbiniece Irīna Zeibārte.
TURPINĀJUMS SEKOS
