Atceroties Tirzas pagasta izdevumu “Tirzaskrasts”
Laika gaitā tik daudz kas bijis un viss izvests dienasgaismā vietējo pagasta cilvēku zināšanai un vērtējumam. Nav aizmirsts mūsu kaimiņu – virāniešu devums. Iedrukāts arī skolas direktores Dzintras Ceriņas pētījums par Virānes skolas skolotāju Jūliju Nusbaumu. Viņš uzrakstījis arī Virānes skolas hroniku un uz laiku politisko represiju dēļ bijis spiests strādāt arī par melnstrādnieku. Toties nakts sapņos un murgos bijis joprojām skolotājs, kurš vēlāk reabilitēts un strādājis arī Mētrienes un Lutriņu skolās. Apcerējumā iepīti arī virāniešu un paša Nusbauma vēlējums jaunajai paaudzei: “Skolojies, kļūsti par mācītu vīru, bet, ja nevari, ej un kop zemi un dari to ar lielu sirsnību!”
Viņš savā laikā virāniešus, kas paši bijuši spējīgi apgādāt savus bērnus ar mācību līdzekļiem un skolai nepieciešamo, nosaucis par “pašiniekiem”. Man šis vārds ļoti iepatikās, un gribētu, lai to atkal skandina kā uzslavas vārdu un atdod godu. Kad 1687.gadā arī Virānē parādījušies Hercoga Jēkaba ievestie kartupeļi, klejojis teiciens: “Cieni savus labumus, ēd maizi, nekāro kungu kartupeļus!”
Kad 1997.gadā noticis bijušās Virānes skolas absolventu vakars, tik daudz jaunu atmiņu parādījies arī avīzītē! Par saviem mīļajiem virāniešiem bieži rakstījusi Ligita Zvirbule, lauksaimniecības speciāliste un sabiedrības uzmundrinātāja, aktīva pašdarbniece un ļaužu kopā turētāja, un vietējo negāciju kritizētāja, zemniece un mākslas cilvēks.
“Tirzaskrasts” kā avīzīte un notikumu apkopojums bijis tik iemīļots un lolots, ka man no visas sirds te jāatsaucas uz pagasta priekšsēdētāja teikto, ka šinī avīzē viņš nespētu siļķi ietīt vai ar to uguni plītī iekurt, tik mīļa un saturīga tā šķitusi. Un ne jau tikai viņam! Te īsti mūsu pagasta kultūras dimanti, atmiņas un stāsti, kuri būtu atkārtotu publikāciju vērti. Vēsture, paražas, atmiņas.
Man šķita tik skaisti izlasīt to, kā skolotāja Ieva Lazdiņa aprakstījusi Tirzas tirgus savā bērnībā, kad tie notikuši Bērzukalniņā un viņa vecākiem izlūgusies tur nopirkt Annas Brigaderes biezo grāmatu “Dievs, daba, darbs”. Kas, salīdzinot ar šo grāmatu, ir tirgus baranku virtenes, žāvētas reņģes un piparkūkas, kas arī kārojušās? Arī Ievas Lazdiņas kā skolotājas darbs avīzē atspoguļojies slavenās Maldoņu dzimtas stāstos.
No 1997.gada Tirzā atkal ar kultūras nama vadītājas Aldas Albertes darbošanos atjaunoti Rudenāju tirgi, mūziķu un dziesminieku vakari, svinīgā gaisotnē vadīti Latvijas valsts svētki. Man acīs iekrita kāda arī mūsdienās sāpīga tēma, kurai veltīti vairāki medicīnas satura raksti. Arī par alkohola atkarībām un atspoguļojumu sabiedrībā. Ar tādu kā smeldzi sirdī lasīju alkohola atkarīgā solījumu sev un ģimenei, kuru gribas īpaši pieminēt. Cīņa ar “zaļo pūķi” rit tikpat ilgi, cik alkohola ražošana un tirdzniecība. Tagad runā arvien biežāk par alkohola biznesu. Cīņa ar sekām ritējusi vai visā Latvijā.
Lasu jau 1995.gada Nr.7 avīzē 23.jūnijā rakstīto: “Kāds brīnišķīgs rīts! Smaržo ceriņi, gaisā spiedz simtiem jauno strazdu bērnu. Daba dvašo smaržīga un dzīvības pilna. Un es to jūtu, es baudu dzīvesprieku un jūtos kā dabas daļa. Es jau vairākas nedēļas cīnos ar domu, ka nedrīkst nekad un nemaz lietot alkoholu. Man jāatspirgst garā un miesā, jāaudzina bērni, jārūpējas par sētu un māju, jo ir tikai viena iespēja – uzvarēt savu bezgribu, vājumu un riebīgo tieksmi dalīt savu dzīvi ar šo nebrāli –neprātu, iesprostotu kā džinu pudelē. Es to nelaidīšu ārā, jo tad beigas manai ģimenei, man pašam, un es būšu par velti piedzimis. Mani bērni nesaņems to, kas viņiem pienākas. No tēva: vīrišķības paraugu, tēva mīlestību un gādību. Viņiem nedrīkst būt kauns no tēva: vīrišķības paraugu, mīlestību un gādību… es vēl neesmu uzvarējis, bet es uzvarēšu savu vājumu. Es mīlēšu un tikšu mīlēts. Es jūtu spēku. Katra diena, kas nāks, būs vieglāka par iepriekšējo: visas indes izies no mana organisma. Es meklēšu jaunus draugus, kas sapratīs mani un neuzmāksies ar ļauno dziru, bet patiesi palīdzēs. Es strādāšu kā zvērs un izraušu sevi no bijušā posta. Es gribu to, es varu un to spēšu. Es to spēju šodien.”
Avīzē daudzas tēmas par veselības un slimību profilakses jautājumiem, pilnvērtīga uztura nozīmi, arī tautas dziedniecības metodēm, kuras Tirzai senatnē bijušas raksturīgas. Tāpat uzsvērta Tirzas tautasdziesmu rašanās un vietvādu loma mūsdienu izpratnē, nevarēju nepamanīt mūsu tautasdziesmu par alkohola tēmu:
“Aiz ko man strupi brunči, Aiz ko šaura villainīte?
Visa mana lona (algas) nauda Par sūro brandaviņu.”
Kultūras nama vadītāja Alda Alberte uzvedusi mūsu pagasta kultūras dzīves “stikla kalnā” tik daudzus kolektīvus, un viņas darbs vienmēr bijis slavējams un arī novērtēts. Par to var lasīt vai ikvienā avīzes numurā, un, tikai pateicoties Aldai, Tirzas cilvēki redzējuši, izjutuši un dzirdējuši mākslas korifejus, aktierus, personības. Un allaž skanējusi Aldas balss, aicinot uz pasākumu, kuplinot ar Tirzas vārdu lielos novada svētkus, reizēm arī pukojoties, ka varētu būt lielāka atsaucība, kuplāks skatītāju un līdzjutēju pulks. Arī viņas kritizētāji avīzītē pauduši savu viedokli. Aldai bijusi ļoti laba sadarbība ar ilggadējo bibliotekāri Mariju Dingu, skolas kolektīvu, un bez daudzu aktīvo pagasta cilvēku darbošanās nebūtu tik bagāta mūsu kultūras dzīve!
Laikā, kad avīzītes redaktore ir Astra Balode, tajā parādās daudzi kristīgi raksti un mācītāja Valda Strazdiņa uzrunas. Pieaug ļaužu kristīgo vērtību nozīme, arī skolēni daudz vairāk uzzina par reliģijas vēsturi un lomu pasaulē. Arī skolas audzēkņi drošāk ver mūsu baznīcas durvis un nav atrauti no ticības jautājumiem laikā, kad iznācis “Tirzaskrasts”.
Visplašākie izklāsti avīzē bijuši arī par skolu. Tās ne tikai pastāvēšanu, bet izaugsmi un sakuplošanu, ko ar lepnumu redzu tagad, kad skolas slēdz un skolēnu dzīves rit tālu no sava pagasta, un bērnu dzimtu saknes tiek aprautas milzīgo reformu lemešos. Ik numurā ir kas uzrunājošs, tagad jau vēsturisks. Kā dzirkstele no laika kalēja ēzes izlido atkal tautas dainas gudrība:
“Protošam, mākošam – tam turēt tēvu zemi, neprašam, neveikļam – otra durvis virināt!” Kad notiek lielais kārtējais skolas salidojums, par 1999./2000. mācību gadu avīzē zem virsraksta “Kāda esi man skola” rezumēti jauni sasniegumi: skolā 162 skolēni tāpat kā pirms 30 gadiem un 20 pedagogi skolā, no kuriem 7 ir pašu skolas absolventi, visi ar augstāko izglītību, sasniegti rajona vidējie un pat augstāki rādītāji.
Skolēnu un skolotāju attiecībās sadarbības princips, skolas vasaras nometnes. Ir skolotāja Antra Dzene, pirmā maģistre, otrā un trešā Svetlana Ziepniece un Iveta Eiduka, skolas direktore Dzintra Ceriņa atestēta augstākajā līmenī ar eksperta tiesībām. Skola akreditēta uz sešiem gadiem. No tuvākās un tālākās pagātnes saglabātas ēkas, simtgadīgas, katru gadu spodrinātas un izremontētas, ir internāts, mazā skoliņa un bijusī nabagmāja, kurā vēstures un muzeja dokumenti un materiāli. Skolā mācās sava pagasta bērni. Skolai ir daudz labvēļu un sponsoru. Skolai ir trīs vēlēšanās: būt baltai, lai no tālienes var ieraudzīt, visādi atbalstīt piecgadīgo un sešgadīgo klasi, kuras tikko izveidotas, un uzturēt spēku un skolas kopīgos sapņus.
Izjustus vārdus avīzē teikusi Tirzas skolas absolvente, Druvienas vecās skolas-muzeja vadītāja Ligita Zvaigznekalne. Gribu citēt kā sveicienu arī manai skolai, kuru apmeklējušas ģimenes vairākas paaudzes. Nevaru necitēt Ligitas avīzē rakstīto, un asaras sariešas arī manās acīs, cik skaisti teikts: “Kad mācījāmies 7.klasē, mūsu audzinātāja bija skolotāja Zenta Raģele. Traka klase bijām! Mūžīgi rājami un nesavaldāmi, bet audzinātāja par mums teica: mani bērni! Un tā: vienu dienu sēžam pēc stundām uz soliem un prātojam, ko katrs darītu, ja būtu paziņots, ka rītu pasaules gals. Skaidri atceros, ka kopīgā doma bija, ka nāktu uz skolu, uz savu klasi. Audzinātāja mūsu sarunā, likās, neklausās, bet tad kāds no mūsējiem pačukstēja: “Skaties, skolotāja raud!” Aiz mūsu pusaudžu bravūras viņa ieraudzīja mūsos mūžīgo vērtību izpratni, mācīja to ar Raiņa dzeju, ar Skalbes un Brigaderes pasakām, ar lapkriti Siguldā un vērtīgu teātra izrādi Rīgā. Skola, ligzdas sajūta bija droša. Uz tās malas stāvot, mēs iemācījāmies lidot.”
Kad uzrunāju Ligitu šodien un runājam par tālajiem skolas laikiem un mūsdienu izglītības reformām, un skolu vietu sabiedrībā, Ligita rezumē: “Arī šodien mani, par skolu domājot, pārņem emocionālas sajūtas. Skola man likās kā svētnīca. Vecāki vismaz mūsu apkārtnē ar pozitīvu intonāciju balsī un cieņu bija vienmēr kopā ar skolu. Ir citi laiki! Un tikai nākotne parādīs, kas bijis pareizi vai ne tik pareizi.”
Šķirot “Tirzaskrasta” avīzes lapas gadu aiz gada un lapu aiz lapas, atceros daudzus notikumus, it kā tie būtu notikuši vakar. Biju daudzu avīzītē atspoguļoto notikumu aculieciniece. Te saglabāti tik daudzi stāsti, kuri arī ar šodienas skatienu ir interesanti un palikuši lasītāju sirdīs!
Vienmēr skolā kā prioritāte bijis bērnu jaunrades darbs. Skolā izauguši jauni talanti. Ilze Kovaļevska un Nellija Ziepniece rakstījušas tādus tekstus, kas liecina par zināmu briedumu: “Tagad mani ir apbūrusi un ieskāvusi zināšanu pasaule, skola, draugi, bet, ja man būtu iespēja kaut kur nokļūt ar laika mašīnu, es gribētu atgriezties bērnībā, kur valdīja prieks, kur visu atklāju no jauna… Kad vēl citreiz tik daudz bija raudāts un smiets, tik daudz bija mīļots un brīvībā diets? Tik daudz man bij’ piedots un daudz biju rāts, tik daudz biju mīlēts un apčubināts.”
Turpmāk vēl
