Atceroties Tirzas pagasta izdevumu “Tirzaskrasts”
Aptaujā par pagasta gada populārāko cilvēku saņemtas 49 anketas, un lasītāju viedokļi ir visdažādākie: vieniem savs mazdēls, sieva, rakstīts, ka gada cilvēks atrodas skolā vai pagastā. Tirzas aptieka atzīmējusi 100 gadu jubileju. 1997. gadā, pie skolas iedēstīta sarkano ozolu birzs politiski represēto piemiņai un vairāki stādītāji bijuši represētie. Tagad birzs labi sakuplojusi, tiek vienmēr sakopta. Vai atceramies šo ozolu stādīšanas dienu, noskaņu? Nekādas piemiņas plāksnītes nav. Ir tikai iedrukātās atmiņas. Derētu gan piemiņas plāksnīti, jo ozolu mūžs ir garš un, kad tie būs dižozoli, neviens nezinās, ko vecie ozoli piedzīvojuši un ko tie simbolizējuši. Mūsu pagasta represētie ir to pelnījuši. Šodien atskatāmies uz 1941.gada 14.jūnija notikumiem un sajūtam atmiņu elpu.
Jāstāsta jaunajai paaudzei par vēl vienu traģēdiju, kuras liecinieki un iesaistītie bijuši arī šeit – Tirzā. Mūsu avīzītē palicis drukātais par barikāžu laika notikumiem Rīgā. Īpaši skaudri un apcerīgi tas izgaismots 110 gadus pēc šī notikuma, kad atzīmējām barikāžu desmitgadi. 1999.gada avīzes “Tirzaskrasts” 16.numurā ir 21 barikāžu dalībnieku vārds.
Zane Siliņa rakstījusi savas atmiņas: “Es eju pa Doma laukumu starp šiem traktoriem, barikādēm un ugunskuriem un mani pārņēma tāda dīvaina sajūta. Biju domājusi, ka uzbrukuma draudi būs kas nospiedošs, bet šeit tā visa nav: cilvēki runā, mašīnas rūc un valda tāds svētsvinīgs klusums. Gribas krist ceļos šo visu šo cilvēku priekšā. Sirds, kura visu laiku gulēja krūtīs smaga kā kalns, paceļas līdz pat tām zvaigznēm Brīvības piemineklī. Es paceļu galvu: pland sarkanbaltsarkanais karogs, mirdz tās trīs zelta zvaigznes! Vai māte Latvija var izturēt un neraudāt, kad viņas bērniem dara pāri? Ja ir Dievs, viņš mums palīdzēs! Un tad es saprotu, ka Dievs pats ir šajos cilvēkos, traktoros, ugunskuros, šo cilvēku sirdīs un dvēselēs…”
Ar gandarījumu uzzināju, ka barikāžu aizstāvji saņems piemiņas nozīmes. Arī no Tirzas slimnīcas uz barikādēm bija feldšere Maiga Nīmande, gatava kopā ar savu komandu neatliekamās palīdzības sniegšanai. Medikamentu un instrumentu komplekta saturs arī pārbaudīts. Gatavību strādāt pārbaudījis Ārstu biedrības priekšsēdētājs Pēteris Apinis. Bijis izstrādāts arī sīks cietušo aprūpes plāns. Bija ievainotie, bija upuri, un viņu vārdi palikuši mūsu brīvības cīņu vēstures lapās.
Avīzītē ir tik daudz saistošā un noderīgā! Notikumu hronikas atspoguļo bagātīgu saturu un daudzu pagasta svētku atzīmēšanu. Uzmanību piesaistīja mūsdienās īpaši aktuāls jautājums par mežu kopšanu. Avīze izvērsts Zvirbuļu ģimenes projekts, izziņas materiāli un pētījumi.
“Mežs ir varens vīrs, siltās maizes devējs tīrums pret to – izlutināts ķimikāliju piesūcies nabadziņš. Praktiķim mežā ir viss. Ņem cirvi, gāz priedi, cel māju, plēs lūkus, šuj caunādas cepuri, taisi galdu, ar sveķeli kur uguni, cep aļņa cisku ar gailenēm, vāri ogu ķīseli… sasāpēsies vēders, ēd mellenes un iesmaržojies ar meža vijolīti. Primitīvi skan, bet tā pati celtniecība, kokapstrāde, celulozes ķīmija, farmācija, pārtika un tekstilrūpniecība. Un vēl – meža hektārs ik gadu iesūc sevī 70 tonnas putekļu, regulē upju noteci, filtrē gruntsūdeņus, cīnās ar eroziju… Apsīšu Jēkabs rakstījis, ka mežs ir dabas skaistuma pārvaldnieks, kas spēlē savas dunošās, šalcošās un rēcošās ērģeles. Nocērt mežu, padari visu tukšu un klaju un ērģeļu arī vairs nedzirdēsi! Tu būsi tukšs.”
Plašs apcerējums dots arī par Tirzas priežu sēklu plantāciju pie “Ķoderiem”, kuru no 1977. līdz 1991.gadam vadījusi Dzintra Linde. Vērtīgus padomus sniegusi Sandra Bušujeva, un tie aktuāli arī šodien. Kurš gan zināja, kad vislabāk liet stādus, lai tie sagatavotu sev augšanas vielas? Arī tādi padomi lasāmi. (Augus labāk esot liet no rītiem, nevis vakaros!)
Avīzes redzeslokā visu desmit gadu garumā bijusi tradīcija pieminēt un godināt ar mūsu ilggadējos un godu pelnījušos Tirzas cilvēkus, lai kādā amatā tie būtu savu mūžu vadījuši. Mūsu godavīrs bijis skolotājs, diriģents, dzejnieks un izcila personība ne tikai Tirzā – Arvīds Pūpons. Viņa sacerētā dziesma “Ai, zeme, māmuļa” folklorizējusies un savā laikā bijusi ļoti dziedāta un deklamēta skumjos notikumos. Vārdi skan cauri laikmetiem:
“Šeit tāpat dzīvos mūsu darba rosme, Steigs tavās dzīlēs saule starus bērt. Plauks jaunās sirdīs mūsu sapņu drosme Un nerims ceļu zvaigžņu tālēs vērt.” Savu artavu ar darbu pagastā ieguldījuši tik daudzi, ka visus pieminēt, šķiet, bijis neiespējami. Sociālo lietu veselības un sabiedriskās kārtības jautājumus risinājusi arī Mudīte Dārzniece, aktīvs pagasta cilvēks, kas vairāku gadu garumā rūpējusies par daudzbērnu ģimenēm un rūpju bērniem. Kopā ar pagasttiesas priekšsēdētāju Sandru Zirni abas apzinājušas un kopā ar medicīnas darbiniekiem iesaistījušas sāpīgos jautājumos cilvēkus, kuri spējuši palīdzēt. Interesanti tagad šķiet fakti, ka 2001./2002. mācību gadā 9 mūsu pagasta skolēni, dzīvojot internetā, saņēmuši gan ēdināšanu, gan attīstībai vajadzīgo pedagoģisko palīdzību. 26 bērni no daudzbērnu ģimenēm saņēmušas finansiālu atbalstu. Gulbenes nevalstiskā organizācija “Rūpju bērns” arī atvēlējusi līdzekļus svētīgajam darbam.
Avīzē vienmēr doti padomi par veselības saglabāšanu, un gribu aktualizēt sen nepieminētu problēmu par slimībām, kuras izārstēt nav bijis iespējams ne agrākajos laikos, ne tagad. Tādas joprojām kā bezcerīgas ārstēšanai ir trakumsērga un stinguma krampji. Vai esam droši? Pretpotes ir pieejamas arī mūsdienās.
Ar cieņu, pateicību un plašāku pētījumu “Tirzaskrastā” 2001.gada Nr.5 bijis plašāks raksts par mūsu pagasta “dižozoliem”: Oļģerta Kalniņa un Egona Muižnieka dzīves cieši tītajiem kamoliem un viņu augstajiem morāles kritērijiem.
Avīzē vienmēr atradusies vieta mūsu valsts jubileju svētkiem un pasākumiem, kur mūsu kultūras nama vadītāja Alda Alberte ar saviem pašdarbniekiem vienmēr izcēlusies ar atbildību un izdomu visneprātīgāko ideju realizācijai un svētku noskaņas radīšanai. Daudzos no avīzes numuriem viņa velta siltus pateicības vārdus saviem daudzajiem pašdarbniekiem un kultūras nama apmeklētājiem: “Lai vairāk labu vārdu mēs varētu viens otram pateikt, lai nebūtu melnās skaudības, nepelnītu pārmetumu, lai otra panākumos spētu priecāties ne tikai par to, kas jums pašam ir izdevies, bet arī par kaimiņu veiksmēm. Tas, ka jūs nākat, mīļie pašdarbnieki, uz mēģinājumiem, nav veltīgi notriekts laiks, jo jūs kļūstat bagātāki ar to, ka varat uz skatuves izdzīvot vēl kādu dzīvi, izdziedāt dziesmu vai izdejot deju. Citi to neprot, bet jūs varat!”
Tikai lasīt “Tirzaskrastu” un brīnīties: kas gan viss pie mums ir bijis un kas vietējā avīzītē atspoguļots! Pat savas prezidentūras laikā tagadējā eksprezidente Vaira Vīķe-Freiberga veltījusi mums savus apsveikuma vārdus un viesojusies tepat netālu kādā ģimenē. Tas arī atspoguļojies avīzītē. Tik daudz bijis paveiktā, un ieskicēti dzīves nākotnes plāni!
2002.gadā notikušas vairāku grāmatu prezentācijas pagastā, tanī skaitā viņa mazdēla Nila Treija grāmata “Benjamiņš Treijs – cilvēks un zinātnieks”. Lasīju ar lielu interesi un aizrautību vārdu aiz vārda un atzīšos, ka nebiju līdz šim iedziļinājusies zinātnieka, profesora un dižā cilvēka dzimtas stāstā. Nils raksta grāmatas ievadā sekojošo: “Jo vairāk esmu iedziļinājies dzimtas vēsturē un tās pārstāvju likteņos, jo vairāk manī nostiprinājusies apziņa, ka mūsu senču rakstura īpašības ir ieprogrammētas mūsu raksturos un viņi turpina savu dzīvi mūsu likteņos, pat, ja mūs šķir trīs un vairākas paaudzes. Tikai, lai to varētu pamanīt un sajust, jāmēģina iepazīt mūsu tuvākos un tālākos senčus, viņu dzīvi, panākumus un neveiksmes. Tāds ir arī šīs grāmatas mērķis.”
Literatūras skolotāja Valērija Jaunžeikare devusi savu artavu arī manas grāmatas “Dālderkalnā” (kura saņēma balvu arī “Lata romāna” konkursā) novērtēšanā. Tirzas bibliotēkā plauktos ir vairākas vēsturiskas un izpētes vērtas grāmatas ar Tirzas vēstures plašu pētniecību: te gan Tirzas baltās baznīcas gaitu apkopojums, gan Tirzas skolas dzīves satura pilnās lapas, te Tirzā pierakstīto tautasdziesmu un vietvārdu krājums ar muzikālo disku pielikumā. Tirzā sākusies lieliskās rakstnieces Laimas Kotas (Muktupāvelas) literārā un sabiedriskā darbība, kuru arī atainojusi mūsu avīze, un varu tikai ieteikt paņemt kā labāko lasāmvielu un izziņas materiālu mūsu bibliotēkā pilno avīzes komplektu, daudzos vākos iešūtu, un padomāt par savu lielisko devumu vai arī par nelielo pienesumu pagasta dzīvē. Viss kļūst par vēsturi, bet nezūd nekas, kas krāts un lolots. Mēs, daudzie tirzmalieši (tagad jau vairs ne tik daudzi), ar prieku varam teikt, kā esmu rakstījusi: “Es Tirzai esmu kā rudzu grauds, tam dzimtā puse bijis arams lauks.”
Laiki mainās! Pārsvaru pār drukāto vārdu avīzē un grāmatā šobrīd ņem modernās tehnoloģijas. Neņemos prognozēt, kas ir labi un kas ne tik labi, kā ir sarunāties ar augsto tehnoloģiju mākslīgi radīto intelektu vai grāmatu, kura rāmi dus plauktā un kurai, kā izrādās, ir derīguma termiņš – pēc zināma gadu skaita no mazo lasītavu fondiem izņemot grāmatas un aizsūtot makulatūrai uz pārstrādes uzņēmumiem. Noteikto gadu skaitu grāmata gulējusi plauktā un kļuvusi veca, zaudējot interesi. Cerēsim, ka grāmata būs mūžam dzīva un avīzes mūs vedinās mīlēt drukāto vārdu.
