Galgauskas pagastā bijuši pieci krogi
Jau no seniem laikiem Veišu krogs bija guvis privilēģijas uz atsacīšanās dienu. Tā bija gājēju jeb darbaspēka līgšanas diena. Tajā gājējs saimniekam un otrādi – saimnieks gājējam atsaka vai vienojas, ka līgs uz nākamo darba laiku. Pagastā pazina cits citu, varēja runāt un vienoties arī mājās, bet atsacīšanās krogā notika neitrālā vidē. Līgt strādnieku svešā mājā uzskatīja par ētikas pārkāpumu. Atsacīšanās notika Sveču dienā. Tad bija līgšana, arī kaulēšanās par algu, par darba normām un pienākumiem. Salīgšanas gadījumā gājēji saņēma rokasnaudu, kas netika ieskaitīta algas summā. Pēc tam bija magariču dzeršana, ko izmaksāja saimnieks. Jaunajā darbā stājās Jura jeb Jurģu dienā.
Agrārreforma iezīmē krogu ēras beigas
Kad sākās agrārreforma 1920.gadā, kas sadalīja muižnieku zemi un īpašumus, Veišu muižas centru līdz ar kroga ēku un dažiem hektāriem zemes piešķīra Galgauskas kopdarbības sabiedrībai “Raža”. Izdalīja arī tā saucamos amatnieku zemesgabalus, kur uzcēla ēkas, un muižas teritorija izvērtās par pagasta centru ar pasta kantori un telefona centrāli, koppienotavu un pāris veikaliem. Krogu ēras beigas 19.gadsimta vidū iezvanīja dzelzceļu tīkla attīstība, kad ceļinieki garākos pārbraucienos no zirgu ratiem un karietēm pārsēdās vilcienos.
Kad “Raža” atteicās no īpašumu apsaimniekošanas, krogu pārņēma Jānis Matīss, kurš bija saimnieks “Zemītēs”. Viņš bija nolēmis mainīt saimniekošanu, tāpēc “Zemītes” atstāja meitai Mirdzai. J.Matīss jaunajā īpašumā – kroga ēkā ierīkoja veikalu. Kādu laiku J.Matīss biedrībās pildīja dažādus uzticības amatus, atceras A.Klēbahs.
J.Matīss, tāpat kā citi kuplās Matīsu dzimtas locekļi, bija sabiedriski aktīvs – dziedāja korī, spēlēja teātrī, viņam bija trīs dēli un divas meitas. J.Matīsa mazmazmeita Ginta Alberte atceras, ka dzimtā vienmēr esot stāstīts, ka “Ražās” bijis krogs un veikals un arī tas, ka vecvectēvs Jānis tiešām bijis sabiedrības dvēsele, tieši viņš stāvējis arī pie Galgauskas dziedāšanas nama (šodien – kultūras nams) būvniecības pirmsākumiem. Par kroga un veikala darbību nav daudz informācijas, vienīgi G.Alberte zina stāstīt, ka Jāņa jaunākais dēls Uldis, kurš pēc iesaukšanas leģionā nonāca Vācijā un pēc tam Kanādā un kurš joprojām ir dzīvs, esot teicis, ka tēvs Jānis bijis pārāk labsirdīgs veikalnieks, tāpēc daudzi palika parādā, kas, protams, neveicināja darbību. Varbūt tieši tāpēc Jānis bija ļoti cienīts, jo Matīsu dzimtas albumos glabājas fotogrāfija, kur mūžīgā gaitā no Galgauskas Veišiem uz Tirzas Kancēna kapsētu viņu pavada liels pulks pajūgu.
Brīvvalsts laikā kroga ēkā bijusi gan frizētava, gan grāmatnīca, un pēc tēva nāves “Ražās” dzīvo un saimnieko Jāņa vecākais dēls Kārlis ar ģimeni.
Padomju laikos K.Matīsa dēls, arī Kārlis, arī ar ģimeni turpina dzīvot šajā ēkā. Kad visas telpas vairs netika apdzīvotas un izmantotas, ēkas lielākā daļa tika nojaukta. Palika vien pats gals, kas tika atjaunots dzīvošanai, vēlāk “Ražas”tika pārdotas.
Atceras Rimstavu krogu
No Rimstavu kroga ēkas, kas atradās “Niedrītēm” ceļa otrā pusē gabaliņu tālāk, nekas vairs nav redzams. Palikušas atmiņas, kā vēl kolhoza gados zem šīs ēkas arkveida pajumtes slēpās no lietus, gaidot autobusu.
Galgausniete Silvija Pauga stāsta, ka pēc Pirmā pasaules kara un brīvības cīņām to dalībniekiem izlozēja zemi un muižas īpašumus. Rimstavu krogu un zemi ap to ieguva Rūdolfs un Alīda Berkoldi.
“Veikala te nebija, bet kroga bufetē varēja iegādāties pirmās nepieciešamības preces. Droši vien arī alkoholu un alu, bet krogs nebija dzertuve. Tajā vairāk iegriezās ceļa braucēji,” atceras S.Pauga.
Viņa bērnībā bijusi krogā, jo tur dzīvoja viņas vecvecāki – Emma un Kārlis Vanagi, kamēr tika celtas “Niedrītes”. Tas bija celts no ķieģeļiem, apmests un nokrāsots gaišā krāsā. Ēkai bijušas divas ieejas – no ceļa puses un no ēkas gala, kur bija lielā apmešanās istaba, tālāk – mazākas istabas.
Tolaik krodzinieki bijuši, iespējams, Marisa Vētras vecvecāki. Kādā grāmatā M.Vētra raksta, ka no Tirzas ar divriteni braucis uz Rimstavām viņus apciemot. S.Paugas māti, kad viņa bija vēl meitene, kopā ar divām viņas māsām krodzinieki aicinājuši vakaros tiem izdzēst gaismu. Par to meitenes saņēmušas konfektes. S.Pauga spriež, ka acīmredzot tāda bijusi krodzinieku paraža gaismas izdzēšanai pirms naktsmiera. M.Vētras tēva Jēkaba Blumberga uzvārds (dzimšanas) bijis Ijābs.
“Kolhoza “Kopdarbība” laikā nekāda kroga vai veikala tur vairs nebija. Tā kā kroga ēka bija veca, Berkoldi aiz tās uzcēla jaunu māju, ko tāpat nosauca par “Māliņiem”. To cēla Berkoldu meita Ērika ar vīru. Viņu dēls Roberts māju pārdeva. Veco krogu nojauca pagājušā gadsimta 70.gadu beigās vai 80.gadu sākumā,” stāsta S.Pauga.
Krogi – vietējo apdzirdīšanai
Par Jaunās muižas krogu un dzirnavu krogu ir maz kas zināms. Jaunā muiža tāpat kā Veišu muiža bijusi Galgauskas muižas pusmuiža jeb lopu muiža, taču acīmredzot dibināta vēlāk. Arī Jaunajai muižai bijis krogs, bet gar to ceļš bija tikai uz “Jaunpiļu” un “Taureņu” mājām, kā arī uz Blomi.
“Tas nozīmē, ka šis krogs nekalpoja ceļinieku vajadzībām. Tā kā muižniekiem piederēja spirta taisīšanas privilēģija un bija ieinteresēti spirta patēriņā, tie savos krogos lika pārdot degvīnu. Lai no tā rastos ienākumi, bez krogiem lielo ceļu malās ierīkoja krogu vietas, kur apgrozījās vairāk vietējie ļaudis,” atzīst A.Klēbahs.
Ziņas par dzirnavu krogu saglabājušās pagasttiesas protokolā, kurā minēts, ka dzirnavnieks, kas bijis arī krodzinieks, pārdevis degvīnu zem oficiālās cenas, kas bija 10 kapeikas par stopu. A.Klēbahs secina, ka dzirnavu krogs bija domāts malēju apdzirdīšanai, tāpat kā Jaunās muižas krogs apkārtnes ļaudīm. Dzeršanas posts sāka izplatīties 18. un 19.gadsimta mijā, kad visa Latvija ietilpa Krievijas Impērijā.
Vēsturiskie krogi tiek iekļauti katalogā
Garš ir krogu vēstures ceļš, kas nebūt nav beidzies, lai gan šo vārdu vairs nelieto. Ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu 2021.gadā sāka veidot vēsturisko krogu katalogu, ko turpina darīt vēl joprojām. Tajā ir iekļauts arī Galgauskas muižas krogs. Krogi ir daļa no mūsu kultūras, saimnieciskās un arī politiskās vēstures, nemaz nerunājot par kultūrvēsturisko ainavu, kurā krogs vēl ir saglabājies kā savdabīgs arhitektoniskā mantojuma piemineklis. Diemžēl Galgauskā krogu vēsturiskās ēkas nav saglabājušās, bet ir vēl fotogrāfijas un atmiņas. Lai lepotos ar savu dzimto vietu, ir jāzina tajā nozīmīgais.
(Turpinājums sekos)
