Lai arī kur mēs ietu vai brauktu, daudzviet ceļmalās, sevišķi ceļu krustojumos, vēl var redzēt vecās krogu ēkas. Vairums ir sabrukušas, un tikai pamatu akmeņi iezīmē to vietu. Tiesa, nedaudzas krogu celtnes ir atjaunotas, kļūstot par atpūtas un viesnīcu kompleksiem, kafejnīcām vai restorāniem. Tas nozīmē, ka to sākotnējās funkcijas daļēji saglabājas. Tomēr atšķirības ir milzīgas.
Atjaunotais Smeceres krogs, kas atrodas Madonas novada Mārcienas pagastā, senā Bērzaunes–Cesvaines ceļa malā, kur pagājušā gadsimta 60.gadu vidū filmētas kroga ainas filmai “Mērnieku laiki”, ļauj iztēloties senos krogus un salīdzināt.
Maldīgs ir ierastais vērtējums par seno krogu kā dzertuvi. Jānis Jaunsudrabiņš “Baltajā grāmatā” raksta, ka toreizējais krogs bija citāds – uz krogu gāja tikties, parunāties un papriecāties, nevis žūpot. Tur tika slēgti līgumi, uzzināti un pārrunāti jaunumi. Ne velti bija sakāmvārds: ej krogā – būsi gudrs, ej baznīcā – būsi svēts.
Lai arī nevar noliegt krogu ļaunumu, tomēr var saskatīt arī pozitīvo. Nebūs pārspīlēts, ka krogos lielā mērā veidojās latviešu pašapziņa un sabiedriskā doma. Līdztekus baznīcai krogs bija vieta, kur pulcējās zemnieki.
Krogi veido pasta staciju tīklu
Latviešu valodā vārds “krogs” atvasināts no zviedru “krog”. Ne velti krogu ēra zviedru pārvaldītajā Vidzemē sākās 17.gadsimta vidū, kad ar valdības rīkojumu tiem uzdeva pildīt pasta staciju funkcijas – krogos bija jānodrošina stadulas pasta zirgiem, kā arī iespējas atpūsties un iestiprināties kurjeriem. Tā izveidojās krogu tīkls, kurā tie bija 2-4 verstis jeb 5-6 kilometrus cits no cita. Vidzemē bija vairāk nekā 2000 krogu. Var iztēloties, kā, braucot zirgu pajūgos, tumsā šur tur kā bāku ugunis atspīdēja krogu lukturi, ar kuriem sacentās važoņu vājās ratu uguntiņas, spīgodamas kā izsalkušu vilku acis.
Skaitot 16 ceļa verstis no Krapas muižas līdz Tirzas krogam, to ieskaitot, bija Krapas, Rimstavas, Galgauskas, Veišu, Tirzas Āžu, Tirzas baznīcas un Kancēna krogs pie kapiem. Galgauskā dzimušais un dzīvojošais rakstnieks Alvils Klēbahs (1875-1958) atmiņās raksta, ka Galgauskas pagastā ir ziņas par 4 krogiem – pa vienam Galgauskas un Veišu muižā, Jaunajā muižā un dzirnavu krogs. Bija arī jau pieminētais Rimstavas krogs, bet tolaik tas ar daļu Rimstavas teritorijas bija iekļauts Jaungulbenes pagastā.
Galgauskas muižas krogs – neparasti grezna ēka
“Kaut arī Galgauskas muiža ar krogu atradās ceļa malā uz Tirzu, Vecgulbeni gar Blomi, ceļu gar Sinoli un tālāk uz Valku, tomēr tur ceļavīru kustība bija mazāka kā no Vecgulbenes gar Krapu uz Tirzu, tāpēc braucēji vairāk piestāja Veišu krogā,” norāda A.Klēbahs.
Viņš stāsta, ka dzīvāka kustība Galgauskas muižas krogā bija divās tirgus dienās – Labrencī, 10.augustā, un 21.septembrī, bet pārējā laikā tur vairāk pulcējās muižas un tuvākās apkārtnes ļaudis. Vecais krogs bijusi mūra ēka, celta barona Jāņa Mengdena laikā 19.gadsimta 60.gados. Tā arhitektūra bijusi lauku krogiem neparasti grezna un dekoratīva, celtne būvēta no laukakmeņiem un sarkaniem ķieģeļiem.
Galgauskas krogā kā visur bija lielā istaba ceļavīriem, tālāk – “kroģējamā” istaba ar stoiku – kroga leti. Tur bija garš galds un soli – klasiskas kroga mēbeles. Aiz šīs istabas atradās paliela telpa, kurā reizēm bija biljarda galds, ko mēdza saukt par “biļetes” galdu. Otrā ēkas pusē bija krodzinieka dzīvoklis. Otrajā stāvā bija izbūvēta zāle saviesīgiem un kultūras pasākumiem. Uz zāli nokļuva no “biļetes” istabas. Tā bija plaša telpa, kurā izbūvēja skatuvi, vēlāk to paplašināja ar bēniņu pažobeļu izbūvi. Šo zāli izmantoja vairāk nekā 20 gadus, līdz tika uzcelts Dziedāšanas biedrības nams. 1900.gada 23.janvārī kroga zālē tika uzvesta R.Blaumaņa luga “Trīnes grēki”. Nav zināms, vai starp izrādes tēlotājiem bija pazīstamā aktiera Kārļa Sebra tēvs Kārlis, bet, būdams Galgauskas pagasta rakstveža palīgs, viņš bijis aktīvs vietējā teātra dalībnieks.
Tajos laikos galvenais dzēriens krogā bija degvīns, bet lauvastiesu veidoja alus. Ar ļoti maz vai nemaz alkohola bija tā saucamais stopalus, ko pārdeva stopiem. Šo alu darīja muižā, kas saņēma 10 procentus no ienākumiem. Par stopalus brūveriem Galgauskā bijuši aicināti brāļi Zommeri – Kārlis un Augusts no Cesvaines. “Es vēl atminos stopalu. Tā kā šis alus stipri putoja, stopā laba daļa bija putas, tāpēc ceļavīri ņēma līdzi savu personīgo stopu, kura iekšpusi iezieda ar tauku sveci, ko veda līdzi īpašā lādītē. Tad alus neputoja,” atceras A.Klēbahs.
Galgauskas muižas kroga saglabājusies daļa tagad ir divstāvu dzīvojamā māja. Padomju varas gados kolhozs bija iecerējis piebūvēt dzīvokļus speciālistiem, taču no tiem redzamas tikai ķieģeļu sienas ēkas pirmajam stāvam. Turklāt tās ir degušas.
Veišu kroga privilēģija – atsacīšanās diena
Lai gan Veišu kroga telpas bija mazākas, tam bija lielāka nozīme ceļavīru izmitināšanā. Īpaši nelielas bija rentnieka dzīvokļa telpas, kas atradās zem viena jumta ar kroga istabām un stadulu.
Galgausnietis Arvis Poišs stāsta, ka viņa vectēvs Otto Poišs rentējis krogu no barona un tajā arī dzīvojis. Tur piedzima Arvja tēvs Jānis Poišs. Kad agrārreforma sadalīja muižas zemi un īpašumus, tēvam ierādīja zemi citur. Tur tika uzcelta māja, kurā tagad dzīvo Jānis Poišs, Arvja brālis.
A.Klēbahs norāda, ka arī Veišu krogs nebija nekāda žūpnīca. Svētdienu pēcpusdienās tur mēdza sapulcēties apkārtējie vīri, lai parunātos, tukšojot kādu glāzīti un uzkostu līdzpaņemto “zakusku” – saimnieces sietu un nocietējušu siera gabaliņu vai arī aknas, ja bija kauts kāds lops. Sarunas turpinājās līdz pulksten desmitiem vakarā, kad pēc toreizējiem noteikumiem bija jāslēdz bufete.
(Turpmāk vēl)
