Tirzas Biedrības nams! Valsts vietējas nozīmes kultūras piemineklis, celtne, pilna ar saturu, lielākiem un mazāk nozīmīgiem notikumiem un savu savdabīgo seju un vēsturi. Klusā apbrīnā bieži esmu prātojusi par šo namu – vēstures notikumu liecinieku un dalībnieku. Reizēm tas man ir šķitis kā kāda dzīva būtne. Katrs stūris, katrs ķieģelis ir ar savu stāstu. Jāmeklē, jāuzklausa ar šo namu saistīto līdzcilvēku stāstītais, dokumentos atrastais un jālaiž pasaulē arī versijas, kas saglabātas runās, atmiņās un apstiprinātas drukātajās ziņās un arhīvos.
Cik gan daudzas reizes esam gājuši vai braukuši tam garām, bet vai esam aizdomājušies par tā nozīmi gan savās, gan apkārtējo ļaužu dzīvēs? Nama vēsture un notikumi taču jāatstāj mūsu bērniem un mazbērniem, jo viņi šo vēsturi veidos tālāk. Apzinoties to, ka viss reiz kļūs par vēsturi un sēkla šai vēsturei ir šodiena. Iespaidīgā sarkano ķieģeļu būve mani aicina: piestāj, ver durvis un kļūsti šī nama pētnieks, apmeklētājs un mūžīgs draugs! Tirzas Biedrības nams man šķiet kā pagasta sirds, kā dārgakmens, pulēts un slīpēts vairāk nekā simt gadu laikā. Te mūsu senču mantiskais, emocionālais un kultūras vērtību ieguldījums, kulturālās saskarsmes veicinātājs.
Vēstures liecībās atrasts, ka Velēnas-Tirzas lauksaimniecības biedrība dibināta 1900.gadā. No Tirzas pagasta galvenais iniciators biedrības izveidē bijis mācītājs Ādolfs Kundziņš. Valdē darbojies arī Tirzas muižas pārvaldnieks Juliuss Perlbahs, pagasta rakstvedis Kārlis Drulle un citi. Pirmās lauksaimniecības un rūpniecības izstādes notikušas Tirzas muižā. Ar 1902.gadu darbu uzsākusi un sekmīgi strādājusi Tirzas krājaizdevu sabiedrība. Jau 1907.gadā biedrībā bijuši 600 biedri. Par uzkrātajiem naudas līdzekļiem un ziedojumiem veicināta biedrības tālākā attīstība. Biedrība apgādājusi vietējās saimniecības ar šķirnes ganāmpulku, cukurbiešu sēklām un minerālmēsliem, darbarīkiem.
1911.gada 20.maijā pēc vācbaltu izcelsmes arhitektūras profesora Eižena Laubes (1880.25.05.-1967.21.07.) projekta Biedrības namu svinīgi iesvēta un atklāj. Biedrības nams projektēts un uzbūvēts īsā laikā kā daudzu vietējo un apkārtējo pagastu namdaru un mūrnieku meistardarbs. Celts, vests, gādāts un strādāts! Materiālu piegāde un celtniecības process veikta bez lielas tehnikas iesaistes, jo tādas nemaz nav bijis. Bijusi liela ļaužu atsaucība un neatlaidība. Par to man vēlāk stāstīja vecmamma, kura tolaik bijusi jaunības gados. Viņa nodzīvoja garu mūžu, un viss, kas Tirzā noticis, noticis viņas acu priekšā.
Arī manas mammas brālis Ādolfs bijis mūrnieka palīgs, māceklis. Viņš esot pēc uzmūrētā varenā skursteņa uz tā augšas savā zēna pārgalvībā uztaisījis tiltiņu. Senajā fotogrāfijā par nama atklāšanu redzami vairāk nekā 30 svinīgi ģērbušies cilvēki, sapulcēti uz jaunuzceltā nama ķieģeļu raksta fona. Pirmajā rindā otrais no kreisās ir redzams arī mūrniekmeistars mans vectēvs Jānis Zālītis. Kā kāds sirreāls tēls fotogrāfijā redzama atvērtajā logā sieviete gaišā tērpā. Varbūt tā iemūžināts mūsu nama labais spoks?
2002.gada pagasta avīzītē “Tirzaskrasts”, toreiz atzīmējot Biedrības nama 90 gadu jubileju, kultūras nama vadītāja Alda Alberte rakstīja: “Celtniecības darbus veica paši Tirzas cilvēki, uzņēmēja – namdara Akmentiņa vadībā. Darbs darīts ar lielu sirdsdegsmi un lepnumu uz savu mazo, stipro Tirzu: ceļam taču paši sev, bērniem un mazbērniem, nākamajām paaudzēm…. Strādājot šajā namā krietnu laika posmu, ne reizi neesmu jutusi bailes vai nepatiku, ejot pa plašajām telpām pat pilnmēness naktīs tumšajos un vējainajos rudens vakaros, pilnīgi melnā tumsā, kad tikai ar tausti jāatrod elektrības slēdzis… arī spoki šeit mīt… nočīkst durvis, paveras logs, skursteņos skan čuksti, brīžiem it kā noskan soļi, ārā dobji nokliedzas pūce. Šie trokšņi man likušies tik labdabīgi – kā sveiciens no tālās senatnes, un tie nebaida. Šis vecais varenais nams daudz pieredzējis un izdzīvojis līdz ar pagasta ļaužu priekiem un bēdām.”
Zinot vairākas manas dzimtas cilvēku ciešās saiknes ar Biedrības namu, nespēju nepiepildīt savu sapni un atrakt kādu nama vēstures liecību, arī mūsdienu notikumus, saistītus ar pagasta kopienas dzīvi, kultūras izpausmēm un sadzīves ainām, kas ritējušas zem šī varenā jumta, kur dažādos laikos bijis tik daudz notikumu, sāpju un prieka.
Pasta vēsture Tirzā
Nav vairs daudz to mūsu pagasta cilvēku, kuri zem Biedrības nama jumta strādājuši pastā. Tomēr mūsu pagasta vēstures liecības krātas arī vietējā avīzītē “Tirzaskrasts”. Te minēti līdz 2002.gadam pastā strādājušie: Biruta Auritena, Austra Jozefija (Puidze), Nora Hanzena (Bite), Elga Vītoliņa (Krevica), Vija Vītoliņa (Tepere), Anna Kuriļika, Lidija Bukša, Imanta Katane, Inita Eglīte, Austra Kārkliņa, Līga Fingere, Nora Logina, Daina Egle, Nora Sarmule, Dace Barkovska, Inga Skudra. Līdz Tirzas pasta slēgšanai 2020.gada 6.jūlijā te savu ilgāku vai īslaicīgāku darbavietu atraduši daudzi mūsu pagasta un tuvākās apkārtnes iedzīvotāji, atmiņās uzburot to vēsturisko elpu, kas bijusi raksturīga nemiera un steigas pilnajai un atbildīgajai pasta dzīvei dažādu laikmetu griežos.
Daudzas atmiņas par darbu Tirzas pastā saglabājusi Vija Tepere, kuras māsa Elga Vītoliņa (Krevica) arī strādājusi Tirzas pastā. Vijas bērni Uldis, Dace, Baiba kļuvuši par ģimenes darba tradīciju turpinātājiem un strādājuši gan Tirzas pastā, gan bijuši pagasta pašdarbnieku pulkā. Meitas Daces darba un dzīves gaitas saistās ar Tirzas pastu un kultūras namu. Ir bijuši gan ar humora, gan skumju pieskaņu pilni stāsti. Savas darba gaitas Vija sākusi 1962.gadā, kad tolaik progresīvā sarunu ierīce – telefons jeb komutators ilgu laiku bijusi moderna ierīce, telefona sakaru nodrošinātāja. Internetā mūsdienās var uzzināt sīkāku informāciju, un “māte “Google”” ienes skaidrību arī manā iecerētajā tēmā, arī par Latvijas pasta vēsturi kopumā.
Mūsu pagastā pēckara laikā katrs bērns un skolēns zināja, kā izskatās telefona centrāle “ar štepseļiem” un maziem aparāta lodziņiem, kuri atvērās – atkrita, kad telefona abonents zvanīja, sarunu piesakot. Tas licies savdabīgs tehnikas brīnums arī mūsu Biedrības namā. Pēc atmiņām strādājušas pie komutatora maiņās pa astoņām stundām trīs – Vija Vītoliņa, Nora Bite un Imanta Katana. Diennakts dežūras bijušas ar dažādu noslogojumu. Naktīs ir bijuši arī papildu darbi, dokumentācija un cits.
Toreiz Biedrības nama pienotavas pusē bijusi arī neliela maizes ceptuve un maiznieks bijis Alberts Krievs, un pasta meitenes tur pirkušas baltmaizi un arī rudzu miltu “ķieģeļmaizīti”. Likusies ļoti garšīga.
Tālsarunas pieteiktas caur Gulbenes sakaru nodaļu, un reizēm līnija bijusi pārslogota un nācies gaidīt, bet tālsarunas uz tālākām vietām nācies pieteikt pat ar ilgāku gaidīšanas laiku. Arī es, studēdama toreizējā Ļeņingradā, dažas reizes sazinājos ar savējiem caur “mūsu pasta kantor”, kā to uz vietas sauca. Tālsarunu tarifs bijis pēc norunātajām minūtēm. Vietējās sarunas – bezmaksas. Atsevišķi no uzgaidā-
mās un pasta priekštelpas izbūvēta speciāla “būda” – no kuras tad arī notikusi saruna.
Paciņas sūtītas arī no Tirzas pasta uz adresē norādītajām vietām – pasta nodaļām pa dzelzceļu. To saturu pasta priekšniece pārbaudījusi. Parasti sūtījums ievietots finiera kastītēs, kuras pārdotas pastā. Atbilstoši prasībām uzrakstīta saņēmēja un sūtītāja adrese, tad kastīte aiznaglota. Aizliegta bijusi skaidrās naudas sūtīšana pasta pakā un citi sīkāki noteikumi.
Par komutatora tehnisko uzraudzību daudzus gadus rūpējies Andris Liepkalns – rajonā izslavēts sava amata meistars un jauno darbinieku apmācītājs. Viņa mājās arī bijis “dienesta telefons”, un kaimiņi bieži to izmantojuši vietējām sarunām.
Jaunu telefona līniju iekārtošanā un veco remonts gūlies uz Andra Lukjanova un Jāņa Petrovska pleciem. Atceros, kā, man klāt neesot, Liepkaln` Andris ievilka telefonu “Mūsmājās”. Toreiz, 80.gados, telefonu sakarus modernizēja, ievelkot pazemes kabeļus dažu gaisa līniju vietā. Kamēr bijām darbā, Andris ar kolēģi bija iekāpuši pa vaļā atstātu istabas logu, un, pārnākot mājās, telefonu atradām pievienotu, un pirmais zvans atskanēja no telefonu meistara ar atvainošanos, ka sanācis „ielauzties”. Teicu: “Paldies!”
Par Tirzas pasta darbības attīstību uzzināju interesantus faktus un detaļas no bijušās pasta darbinieces Noras Loginas stāsta. Daudzas gan sadzīviskas, gan vēsturiskas norises piedzīvojušas mūsu pasta darbinieces; dažādu laikmetu elpas, jauni likumi un noteikumi! Pasts ir kā dzīvs cilvēks: stāsti, pat leģendas! Cik svarīgi, ka vēl šodien mūsu pagastā ir cilvēki, kuru atmiņas sniedzas līdz tiem laikiem. Tirzas pastnieki vēstures liecinieki. Pasta darbinieki allaž bijuši cienījami ļaudis: pieklājīgi, izpalīdzīgi, komunikabli.
Arī senākos laikos pastniekiem bijis forma, silta virsjaka ar uzrakstu. Pasta vedēji ar automašīnu (arī no Gulbenes) bijuši arī kā pusmilitārpersonas, bruņoti un apmācīti. Mūsu Biedrības namā uz pastu no Gulbenes vēlāk vesta nauda ar automašīnu, un viens no šoferiem bijis Ēvalds Garais.
Ilgāku laiku Tirzas pastā strādājušas: Nora Sarmule, Nora Logina, Ieva Pavāre, Alda Egle, Tamāra Gabaka, Daina Egle. Pastnieki gandrīz vienmēr asociējušies kā ziņneši. Visās mājās viņus pazinuši ne tikai to saimnieki, bet arī māju sargi – suņi. Reizēm arī draudīgi un agresīvi. Pastnieka amata simbols – pasta somu. Pārvietošanās līdzekļi: velosipēds, zirgu pajūgs un bieži iets arī kājām. Pastnieka gaidīšana – tikpat kā kāda viesa apciemojums. Viens ir – iemest presi un korespondences pasta kastītēs daudzdzīvokļu mājā, bet pavisam kas cits – piegādāt to uz attālu viensētu, kurā viņu gaida, logā raugoties, reizēm ar tējas malku un mazu pacienājumu, un privātu sarunu.
Pasta somas 80.gados bijušas smagas. Tur laikraksti, žurnāli: “Cīņa”, “Padomju Jaunatne”, “Veselība”, “Karogs”, “Padomju Sieviete”, “Liesma”, “Literatūra un Māksla”, rajona avīze. Pēc pasta paciņām adresāti ieradušies paši, un arī naudas pārvedumi izmaksāti vai piegādāti pēc apstākļiem arī mājās. Telegrammas arī bijušas no agrākiem laikiem līdz modernizētai tehnoloģijai. Teletaipa aparāts (kurā drukā tekstu uz lentes un pēc tam ielīmē speciālā veidlapā) bijis rajona centrā. Uz nodaļām telegrammas saturu nodiktējuši pa telefonu, un pastnieks to piegādājis adresātam rokrakstā. Vēlāk bijušas telegrammu veidlapas, noformētas kā apsveikumu kartītes, 15–20 varianti, pērkamas visās pasta nodaļās ar numuriem pēc sūtītāja izvēles. Telegrammas sūtītāji apmaksājuši pēc vārdu skaita, tās piegādāja adresātam līdz durvīm pret parakstu, ka piegādātas.
Pasts Tirzai piegādāts no Jaungulbenes dzelzceļa stacijas ar zirgu. Pasts bijis jau pasta vagonā sašķirots slēgtos maisos, un pastu no vilciena saņēmis stacijas priekšnieks. Daudz pasta vedēju pie stacijas pulcējušies ap vilciena laiku. Nora Logina atceras pastnieci Olgu Jēkabsoni no “Rūžu” mājām, kura vairākus gadus vedusi pastu no 15 kilometrus attālās Jaungulbenes stacijas. Vēlāk pasts pagastos piegādāts ar satiksmes autobusu. Bijis arī laika posms, kad pasta maisu atvedusi tā sauktā “bulku mašīna”.
Gājis laiks, un Tirzas pasts attīstījis līdzi pasaules tehnoloģiju attīstībai. Ilgāku vai īsāku laiku darba pienākumus pastā pildījuši darbinieku slimības un “dekrēta” atvaļinājuma laikā aizvietotāji uz noteiktu laiku. Pasts kā darbavieta bijis īpaši iecienīts, un veidojusies pat konkurence, kaut gan algas bijušas mazas. Katrs atstājis te savas dzīves kādu daļu, un pasts bijis daudzu pagasta ļaužu prieku un arī bēdu liecinieks.
Sandra Logina, mammai Norai aizejot pensijā, sākusi darbu 1998. gadā Tirzas pastā… Pagasta avīzē “Tirzaskrasts” pastnieku dzīves atmiņas vēsta to patieso gaisotni un atsauc atmiņā notikumus pastā, un te iedrukātas triju pasta darbinieču pārdomas.
“Mēs taču strādājam cilvēku labā! Man ir jānostaigā vislielākais kilometru skaits, tādēļ visgrūtāk ir reizēs, kad nevaru izmantot velosipēdu. Paldies tiem mana apgabala cilvēkiem, kas to saprot un izpalīdz. Pašlaik ir sasnidzis sniegs, tādēļ ir grūti piekļūt pasta kastītēm. Bieži vien mani sagaida un pavada suņi. Traki, ja skrien uz ceļa un ķeras kājās. Nu jau visus esmu iepazinusi un zinu, ko no kura var sagaidīt. Tāpat ar cilvēkiem.”
Ilze Sarmule avīzītē pateikusies tiem, kas palīdz izvadāt viņu pa maršrutu ar pensijām. Viņa veikusi uz vietas telefona maksājumus, preses pasūtījumus un bieži arī vientuļajiem pensionāriem piegādājusi zāles un pārtiku.
Tamāra Gabaka arī ir pasta piegādātāja un pateicas par svētkos vietējā veikala “Gusts Tavs” uzdāvināto pasta somu, par kafijas un tējas malku un uzmundrinošu vārdu un saka paldies tiem cilvēkiem, kuri paši ierodas saņemt pensijas pastā.
Jauns posms pasta darbībā sākas ar centrālapkures ierīkošanu no pagasta pienotavas. Beidzās malkas nešanas un kurināšanas laiks vecajās, apaļajās krāsnīs, kas savu laiku bija kalpojušas arī visā Biedrības namā, un sākās labiekārtošana. Pēc lielā remonta pastnieki dabūja savu atsevišķu telpu ar šķirošanas galdu, ledusskapi, mikroviļņu krāsni, tualeti (kas atrodas kopējā koridorā ar biedrības nama apkopējas Ņinas Matvejevas dzīvokli). Viņa daudzus gadus bijusi Biedrības nama dvēsele: apkopēja, kurinātāja un regulāra pašdarbības pasākumu dalībniece.
Pastu, pēc Sandras Loginas atmiņām, no Tirzas uz Lizumu un Druvienu veda no šiem pagastiem norīkots cilvēks. No Lizuma – Aina Rautmane. Druvienas pasta nodaļa jau bijusi uz reformu pamata slēgta. Lizuma pastā ilgu laiku un arī mūsdienās strādā Ināra Sebre, vienmēr bijusi laba sadarbība ar Tirzas pasta kolēģiem.
Desmit gadus Tirzas pastā strādājusi pēdējā Tirzas pasta priekšniece Inita Eglīte, kura piedzīvojusi arī 2020.gada 6.jūlijā steidzīgo pasta slēgšanu, bijusi aculieciniece Latvijas pasta reformām. Tās skārušas daudzas mazās Latvijas pasta nodaļas, kuras izrādījušās nerentablas, un “Latvijas Pasts” ir uzņēmums, kurš rīkojas savās interesēs, un galvenais ir rentabilitāte un peļņa.
Pasta telpās kādu laiku bijusi arī krājkase, kurā strādājusi arī Alma Stokaldere, Helēna Šubrovska, Velta Lāce un Alda Kuzma.
TURPINĀJUMS SEKOS
