Dace Barkovska sākusi pastā strādāt ar 1983.gada augustu. Priekšniece Tirzas pastā toreiz bijusi Inese Sirmā, operatore – Anna Kudriņicka. Dace atceras Irēnu Kuzņecovu, ilggadēju pasta lietu speciālisti, un viņas vietnieci Ainu Volodinu, atsaucīgas un prasīgas Gulbenes rajona pasta vadītājas.
Sacensības par labākiem finansiālajiem rādītājiem notikušas arī ar Jaungulbenes pastu laikā pēc atmodas. Kā ļoti lasītus laikrakstus un žurnālus 1992.gadā atzīmē laikrakstus “Atmoda”, “Padomju Jaunatne”, “Literatūra un Māksla”, rajona avīzi “Dzirkstele”, kuras izkonkurējušas agrāk pirmajā vietā bijušo “Cīņu”.
Uzstādītas 100 pasta kastītes pasta priekštelpā, tomēr arī pastniekiem palicis darbs. Arī pensiju piegāde mājās turpinājusies. Pastnieks drīkstējis nest tikai noteiktu summu. Dažreiz bijis jāatgriežas pastā pēc nākamajām banknotēm, ja beidzies noteiktais limits.
Izveidots arī iedzīvotāju iecienīts veikaliņš, kurā bijušas grāmatas, īpaši iecienīta bijusi “Lata romānu” sērija. Līdz ar mobilo telefonu ēru tirgotas “O-kartes”, “Zelta zivtiņas” un “Amigo” kartes. Uzņēmums “Telekom” ienācis ar savu modernizāciju. Vairākkārtīgas naudas reformas – no “repšiem” uz latiem un no latiem uz eiro – bijusi ļoti sarežģīta lieta. Daudzi kursi kvalifikācijas paaugstināšanai, vēlāk arī datorkursi, pasts strādājis arī sestdienās un vienmēr bijis apmeklētāju pilns. Telegrammas pa vecam nodotas mutiski uz Gulbeni un atpakaļ. Tad uzdevums – piegādāt sūtīto vai sazvanīt adresātu. Telegrammu laiks pamazām beidzies, un, modernizējot sakarus, mobilie telefoni izspieda telegrammu laikmetu vēsturē. Vismaz pie mums.
Neaizmirstams notikums 1989.gada pavasarī rīta pusē notika uz Tirzas Biedrības nama jumta un ieejas kāpnēm. Gaisā vēdīja atmodas gars, un ļaudīs radās ticība un cerība uz radikālām pārmaiņām un brīvās Latvijas atgriešanos. Rajonā arī darbojās sabiedriski politiskā kustība un organizācija “Tautas fronte” (LTF).
Tās pirmais vadītājs Latvijā bija Dainis Īvāns. Toreiz pie mūsu Biedrības nama sanāca liels ļaužu pulks. Neatceros, ka būtu bijusi kāda īpaša afiša vai paziņojums par gaidāmo notikumu. Ziņa bija izplatījusies no mutes mutē caur LTF aktīvistiem, un tādu pagastā bija daudz. Sapulcējās arī pagasta darbinieki un kultūras darbinieki. Atceros, ka biju kopā ar Ritu Klēbahu, Juttu Grambergu, Brigitu un Pēteri Griestiņiem, Veltu Usāri. Pārstāvējām savu iestādi – Tirzas lauku slimnīcu. Dažādi karogi bija plivinājušies pie Biedrības nama, un nu beidzot Latvijas nacionālais, sarkanbalti sarkanais, neatkarības karogs! Mūsu skatieni vērsās uz jumta kori. Gaisā virmoja ziņkārība, ieinteresētība un sajūsma. Vēroju sapulcējušos cilvēkus: vai tie visi ir savējie? Vai nav kādi nepazīstami svešinieki un “modrās acis”? Nemanīju. Nelielu uzrunu teica pagasta priekšsēdētājs. Svinīgu noskaņojumu radīja uz kāpnēm sarindojušās godasardzē pašdarbnieces tautas tērpos. Bija muzikālais piesitiens – Tirzas neoficiālā himna, dzejnieces Tirzmalietes nemirstīgā “Es dziedāšu par tevi, tēvu zeme”. Emocijas, daža aizkustinājuma asara! Tad klusums! Uzmanības pilns svinīgs klusums.
Tas šķita kā brīdis, godinot mūsu svētumus. Kultūras nama logā bija novietots mūzikas atskaņotājs, un kultūras nama vadītāja Alda Alberte, pārtraucot Tirzmalietes dziesmu, atskaņoja “Dievs, svētī Latviju!”. Virs jumta kores tieši pašā jumta vidū parādījās varonīgā jumtā kāpēja galva, tad – plīvojošs Latvijas karogs. Tā uzvilcējs mūsu pašu cilvēks, milicijas darbinieks Pēteris Cacans. Bija urravas un aplausi! Tad atvieglojums: viss iecerētais izdevies! Pēteris nostiprināja karogu paredzētajā vietā, un tas izmeta sārti baltus viļņus pavasara vējā. Mēs bijām satraukti, atraisoties kopīgai dziesmai un ciešai roku satvēriena ķēdei. Tas viss vēl nākotnē! Droši vien Pēteris Cacans ar draugiem individuāli nosvinēja šo augsto kāpienu savā draugu lokā.
Tolaik, ejot vai braucot pa ceļu garām Biedrības namam, daudzu skatieni vērsās uz mūsu valstiskuma un drosmes simbolu, kas plīvoja vējos ilgāku laiku, līdz to novietoja speciāli paredzētajā vietā pie ieejas Biedrības namā. Priekšā vēl Baltijas ceļš, barikāžu notikumi Rīgā, un tad jau drosme un patriotisms, nacionālas dziesmas un atkal emocijas. Tauta gavilēja, līksmoja un svinēja, jo bija pamodināta ar vēstures stāstiem un pārdzīvoto vēstures līkločos. Daudzi tvēra pēc laikraksta “Atmoda”. Nedrošības sajūtas zuda, presē tika iedrukāti atmodas notikumi, aculiecinieku stāsti.
Es atcerējos stāstu, ka Tirzā ap pagājušā gadsimta 70.gadiem bijis uzvilkts sarkanbaltsarkanais karogs Mācītājmuižas “Koku ceļā” vienā no bērziem. Tas vairākas stundas plīvojis, kamēr atradies drosminieks to novākt. Kurš bijis uzvilcējs, palicis noslēpums. Daudzās mājās un ģimenēs bija cilvēki, kuri vēstures stāstus ir aiznesuši līdzi mūžībā.
No 2010.gada Tirzas pastā ienācis daudz jauninājumu un tehnoloģiju. Telegrammas vairs nav bijušas aktuālas. Mobilie sakari, telefoni un modernizētie sakari visā Eiropas Savienībā nebijuši sveši arī pie mums, tikai daudz lēnāk un pakāpeniskāk. Cilvēki sadalījušies tehnoloģiju pratējos un nepratējos. Viss prasījis sasprindzinājumu, zināšanas un nervus no abām pusēm. Mācīties pašiem un izglītot klientus!
Pasta sociālā funkcija bijusi svarīga. Te satikšanās un sarunu vieta, kultūras un pagasta dzīves problēmas Cilvēki vērsušies ne tikai pēc pasta pakalpojumiem, bet arī iepirkušies pasta veikaliņā, kas pēc sortimenta kļuvis īpaši daudzveidīgs: sadzīves ķīmija, bižutērija, dzijas, grāmatas, īpaša interese par “Lata romānu” sēriju un latviešu autoru jaunajiem darbiem, žurnāliem, kuri kuplā skaitā aizņēmuši vietu, rakstāmlietas, stādu sēklas.
Pēc sava pagasta vēl ilgāku laiku braukājusi Druvienas pastniece. Pasta sūtījumu daļa iešķirota individuālajās metāla kastītēs pasta priekštelpā, tās bijušas pieejamas līdz pat vakaram, kad slēgtas pasta durvis. Ierīkota signalizācija. Par skaidras naudas izmaksām no galvenās kases Gulbenē arī pārmaiņas. Piedzīvota naudaszīmju maiņa no latiem uz eiro. Mobilo telefonu ēra ienesusi jaunumus gan klientu, gan pasta darbinieku dzīvē. Samazinājies abonēto preses izdevumu apjoms. Vispopulārākā bijusi “Latvijas Avīze” (“Lauku Avīze”).
2020.gada 6.jūlijā Tirzas pasts negaidīti tika slēgts. Bez plašākas informācijas klusu un negaidot saņemti pastā dokumenti par “Latvijas Pasta” reorganizāciju un daudzu mazo nodaļu slēgšanu. Nav pasta, nav problēmu! Milzīgs stress bijis pasta darbiniekiem: ko tālāk, bezdarbniekos? Pašai vadītājai Initai Eglītei bijis uzlikts pienākums pārsūtīt pa palikušajām pasta nodaļām veikaliņa preces, notika to inventarizācija un dokumentu nodošana. Neilgi pēc tam Initai radušās nopietnas veselības problēmas, ilgstoša ārstēšanās. Tas ir vēl viens pierādījums, kāda loma ir stresa situācijām mūsu dzīvē, un mēs nezinām, kā būtu, ja būtu citādi.
Manā uztverē, Inita bija ideāla pasta darbiniece un cilvēks, iestrādājusies jaunās Eiropas tehnoloģiju smalkumos, bija kā paraugs savam kolektīvam un klientiem. Viņu Tirzā pazina kā ieturētu, korektu un saprotošu pasta darbā, pie kuras varēja aprunāties par dzīvi, un viņa pilnā mērā pildīja to funkciju, kuru tik reti novērtē – socializācijas lomu – sevišķi laukos. Aizejot uz pastu un saņemot patiesi sirsnīgo vārdu, paskaidrojumu, smaidu un uzmundrinājumu, mēs jutām, ka viņa ir pasta seno tradīciju pārnesēja un pilnveidotāja. Pasta darbinieks vienmēr bijis godāts un bieži arī nenovērtēts. Tikai laikam ejot, rodas skaidrība, vai politika – visu pa jaunam, visu citādi – sevi ir attaisnojusi. Vai pasta nodaļu samazināšana sevi būs attaisnojusi par labu iedzīvotājiem? Tomēr Tirzas pagasta pasta nodaļas ir liecības par mūsu Biedrības nama vēsturi.
