Lasot dzejnieces Elzas Ķezberes radītās vārsmas no viņai veltītās dzejas izlases 100 gadu jubilejā, uzjundās atmiņas par Latvijas melnāko dienu – 1949. gada 25. martu:
Aizrestotie ešeloni, Ko jūs sevī slēgtus turat? Tiem, kam svēta latvju zeme, Moku ugunis jūs kurat!
Latvijas drūmākā diena! To piedzīvoja arī Tirzas pagasta Biedrības nams. 1999.gada 20.martā pagasta avīzē “Tirzaskrasts” publicēts materiāls no Latvijas arhīva pielikuma. Te publicēts politiski represēto saraksts. Latvijas Republikas Iekšlietu ministrijas Nepamatoti represēto pilsoņu nodaļas priekšnieks Benedikts Sprudzāns izskaidrojis, ko tad pakļāva šīm represijām. Viņš raksta: “Šis datums vēsturē paliks kā vistraģiskākais padomju okupācijas 59 gadu periods. Bija jau 1941.gada 14.jūnijs, 1945. un citi gadi, bet visplašākais represiju apjoms ar cilvēku administratīvu izsūtīšanu notika laikā no 1949.gada 25. līdz 29. martam. Latvijas iedzīvotāji nemaz nenojauta, ka daudziem šīs ir pēdējās dienas savās dzimtajās mājās un dzīvokļos, bet tālāk sāksies garš moku ceļš uz Krievijas Tālo Austrumu novadiem un lielai daļai uz neatgriešanos. Šo cilvēku liktenis jau bija izlemts 1949.gada janvārī Maskavā Kremlī un februārī Rīgā, izmantojot 1938.gada Latvijas tautas skaitīšanas datus. Slepenā dokumentā bija noteikts, kādas iedzīvotāju kategorijas ir izsūtāmas no Latvijas, Lietuvas un Igaunijas. Tās bija šādas: kulaki un viņu ģimenes; nacionālisti un viņu ģimenes locekļi; nošauto un notiesāto bandītu ģimenes locekļi; legalizējušies bandīti un viņu ģimenes locekļi, kuri turpina nodarboties ar pretpadomju darbību; bandītu atbalstītāju ģimenes locekļi.
No Gulbenes apriņķa izsūtītas 511 ģimenes, kopējais cilvēku skaits – 1678. Kā kulaki izsūtītas 382 ģimenes, 428 cilvēki, kas pēc vecuma dalījās šādi: bērni līdz 7 gadiem – 150, no 7 gadiem – 272, no 16 gadiem līdz 60 gadiem – 940, no 60 līdz 80 gadiem -275 un virs 80 gadiem – 41 cilvēks. Ceļā uz izsūtījuma vietu nomira 8, bet izsūtījumā – 197 cilvēki. Pēc soda izciešanas apcietinājumā pie ģimenēm aizsūtīti 42 cilvēki. Izsūtītie pēc nodarbošanās: zemnieki – 1292, strādnieki – 64, kalpotāji – 24 (tajā skaitā 11 skolotāji), skolēni – 290, studenti – 3. No visiem izsūtītajiem – 681 vīrietis un 997 sievietes. Avīzes “Tirzaskrasts” pielikumā pilns saraksts par visiem izsūtītajiem no Tirzas, Adulienas un Virānes. No mūsu Tirzas skolas audzēkņiem astoņus izsūtīja kopā ar ģimenēm: Pinni Zaigu, Bisenieku Arni, Riebu Āriju, Kļaviņu Intu, Griķi Jāni, Griķi Valdu, Grīslīti Ilgu, Jaunošāni Solveigu. Manu uzmanību šinī sarakstā piesaistīja arī daudzu citu man pazīstamu pagasta cilvēku vārdi, to vidū arī Subris Linda, kura bija slavenā komponista Emiļa Melngaiļa meita.
2001.gada martā, kad bija aizritējuši 50 gadi no izsūtījuma, notika piemiņas pasākums arī Tirzas Biedrības namā. Toreiz daudzi liecinieki dalījās personīgajās atmiņās par pārdzīvoto un atgriešanos Tirzā pēc 1956. gada. Pasākumu kuplināja arī tautas cienītais aktieris Eduards Pāvuls.
2021.gadā, kad aizsaules ceļos atkal bija aizgājuši daudzi mocekļi, jaunu atmiņu straumes palika sīkākas un trūcīgākas. Bērni, kurus izveda pirms 70 gadiem, bija novecojuši, bet joprojām nesa smago senču un savu atmiņu nastu plecos. Atmiņas ir pierakstītas un glabājas preses izdevumos un arhīvos. Latvijā tapuši daudzi literārie darbi, romāni. Uzņemtas filmas un notikumu atspoguļojumi dzīvo un iemūžināti vēsturē. Tos nevar izdzēst. Sāpju un moku ceļš ir iegravēts sirdīs.
Ilggadējā Tirzas bibliotekāre Marija Dinga pierakstījusi un vēsturei atstājusi politiski represētās Ievas Pavāres no “Mācītājmājas” atmiņas:
“25. marta rītā bija dziļš sniegs. Es biju kūtī un slaucu govis, kad radinieks ienākot teica, lai es ejot uz istabu, jo pēc manis esot atbraukuši… Kad es iegāju istabā, tur bija virsnieks, šķūtnieks Maldonis un bijušais skolas biedrs par sargu. Virsnieks no papīra lasīja un Maldonis tulkoja, ka mūs pārvietošot 500 kilometrus aiz Latvija robežas un līdzi varot ņemt 2 tonnas, bet mums pat 200 kilogramu nebija. Drēbes kādu daļu, kas mums bija, salikām. Radinieks iedeva kādu kukuli maizes un nedaudz gaļas. Pie tautas nama durvīm stāvēja bruņoti karavīri ar automātiem. Mūs ievietoja telpā, kur tagad tradīciju zāle. Cilvēki tur jau bija un veda vēl klāt. Kaimiņš Smalcis bija pienotavā dabūjis sviestu un mums nodeva. Ap pusdienas laiku caur logu redzējām, ka bija atnākusi māsa Aina. Rokā viņai bija nastiņa, bet neļāvuši nodot. Pēcpusdienā bija pavēle iekāpt kravas mašīnā un bruņotu vīru pavadībā aizveda uz Lizuma staciju… Līdz Tomskai ešelons brauca divas nedēļas. Tomskas barakā dzīvojām desmit dienas. Kad ledus Obas upē bija izgājis, mūs sasēdināja baržās, un 30. aprīļa vakarā bija pavēle izkāpt krastā. 1.maijā mūs izdalīja pa kolhoziem. Mēs nokļuvām ļoti nabadzīgā kolhozā. Mēs ar māsu strādājām lauku brigādē, bet rudenī aizsūtīja meža darbos taigā. Zeme Sibīrijā bija ļoti auglīga. Mums bija mazdārziņš, kuru apstrādājām ar lāpstu. Audzējām rudzus, auzas, baltos zirņus un kartupeļus. 1957.gadā atgriezos viena Latvijā. Vieglas dienas es dzīvē neesmu baudījusi. Tas nav ne izstāstāms, ne uzrakstāms. Kādu badu, aukstumu un nabadzību, un pārcilvēcisku darbu nācās pārciest!
Ja es pati nebūtu to visu pārcietusi, arī stāstītajam neticētu.”
“Aizrestoti ešeloni, Liekas, aizgāja pār sirdi… Viņu tumšo dunēšanu, Dvēsele, nu mūžam dzirdi. …Vēl šī zeme redzēs sauli, Vaidus kaut un as’ras dzerat!
Dzejnieces Elzas Ķezberes dzejas rindas iekaltas politiski represēto piemiņai veltītajā granīta piemineklī Tirzas Kancēna kapos. Pieminekli atklāja 2013.gada 4.augustā. Tā idejas un realizācijas autori, pētnieki, arhitekti – Nils un Sandra Treiji. Ar Tirzas Attīstības biedrības un ziedotāju atbalstu pieminekli veidoja Jaungulbenes akmeņkalis Valdis Porietis. Pieminekļa pamatus stiprināja Jānis Birže un viņa palīgi. Ik gadu pie šī pieminekļa pulcējas skolēni un iedzīvotāji, lai godinātu politiski represētos. Arī 2024.gada piemiņas pasākums pulcēja Tirzas pamatskolas skolēnus, skolotājus un pagasta ļaudis.
Piemiņas pasākumā 2001.gadā Tirzas Biedrības namā pensionāru padomes vadītāja Māra Pavlova sacījusi: “Uz sāpju sliedēm sarkani vilcieni dun vēl un dun manas tautas dvēselē, jo baigajā gadā tika pamatos nopostītas latviešu tautas zemes kopēju dzimtas saknes. Tās labākā un gudrākā, un strādīgākā daļa, bez saimnieka palika 59 lauku sētas, no kurām šodien dažām vairs grūti pat pamatu vietas atrast.”
Izzinot mūsu tautas smago vēsturi, jaunatnei labāk jāizprot pagātnes notikumi un laikmetu mācības. Lai vairs nekad nenotiktu baisi notikumi! Lai mīlam Latviju un stāvam par to!
