Līdz 5. maijam Gulbenes novada bibliotēkā var aplūkot Smiltenes novada Bilskas pagasta Mēru iedzīvotājas Vijas Meisteres gleznas, bet tās nav parastas gleznas.
“Strādāju ar akvareli, akrilu, guašu, plastilīnu, kafiju, eļļu, lūpukrāsu, špakteļtepi. Pati smejos – ar visu, kas smērē, kas atstāj uz darba virsmas kaut kādu reljefu. Sāku izstādīties 2006. gadā,” saka māksliniece.
Viņa stāsta, ka ir māksliniece amatiere, kas pašmācības ceļā apguvusi gleznošanu. “Ilgus gadus nostrādāju bibliotēkā un tad arī pievērsos glezniecībai. Radās tāds interesants paņēmiens pēdējā laikā – gleznot ar kafiju, ar plastilīnu un lūpukrāsu,” smaidot saka V.Meistere.
Visu laiku pieci zīmēšanā
Pirmais saglabātais V.Meisteres mākslas darbs ir brāļa portrets, kas zīmēts ar pildspalvu 1968. gadā. “Skolas laikā stundā nepabeidzu zīmējumu gandrīz nekad. Es jau tāda puiciska meitene – vakarā pēc skolas ar bērniem pa pagalmu ar sporta visādām izdarībām – bumbu dzenāt un skriet, un sporta skola arī plus vēl. Un zīmējumu nepabeidzu. Atstāju. Mamma vēlu vakarā pirms gulētiešanas: “Izmācījies?” – “Jā, jā.” – “Kāpēc tad tev zīmēšanas bloks uz galda? Nekā vairs. Guli nost!” No rīta eju uz skolu. Zīmēšanas stundā: ā, bloks palika uz galda. Nē, skatos – somā! Atveru vaļā – zīmējums gatavs! Viena māksliniece mājās pabeigusi bez manas ziņas. Nu un visu laiku Vijai pieci zīmēšanā un Viju izvirza uz zīmēšanas olimpiādi. Nu un izrādījās, ka es māku arī pati zīmēt,” atceras māksliniece.
Par katru gleznu savs stāsts
Viņa rāda savus darbus un stāsta, ka glezno ne tikai ar dažādiem materiāliem, bet arī uz dažādām virsmām. Ir gleznas, kas zīmētas ar akrila krāsām uz preskartona raupjās puses, ar lūpukrāsu zīmē uz audekla, ar akvareli uz ļoti bieza nelīdzena papīra. “Ir tāda interesanta tehnika – uzskicē zīmējumu, lapu saburza un tad ar akvareli krāso. Tad locījuma vietās akvarelis vairāk ieēdas – kā mozaīka tāds interesants iznāk,” saka V.Meistere.
Viņa stāsta, ka patīk strādāt arī ar akvareli, jo tas ir ātri – čiks un gatavs! “Gleznoju draudzenes vāzi, kura teica, ka vāzes vairs nav, bet piemiņa palikusi. Un galdiņa arī vairs nav, bet glezna ir. Vēl viens no maniem interesantiem paņēmieniem ir gleznot ar tušu. Ļoti daudz savā laikā iespaidojos no žurnāla “Zvaigzne” melnbaltajām fotogrāfijām uz vākiem. Tantei bija daudz žurnālu samesti lopu virtuvītē, un viņa teica: ej un kurini! Nu kā es varu kurināt, ja tur tādi smukumiņi virsū! Tad man bija priekšnamiņš izlīmēts ar žurnālu fotogrāfijām. Kad Smiltenē bija izgaismoti koki – nevarēju nezīmēt. Visi fotografēja ziemeļblāzmu, man tā tapa uz papīra,” saka māksliniece.
Par katru gleznu viņai ir īpašs stāsts. Viņa stāsta, ka ļoti patīk zīmēt kokus, kuri tiešām redzami daudzās gleznās un zīmēti dažādās tehnikās. “Man bija arī tāda ideja, ka viens sižets – maizīte, šķēlītes, piena glāze un krūka – ir gleznots dažādās tehnikās: ar akrilu, sēpiju, lūpukrāsu, kafiju, špakteļtepi. Man bija arī tāds magoņu periods. Viņš ilga kādus divus gadus. Tad visur, kur tik pagriezies, man bija magones. Man patīk gleznot arī uz krāsaina papīra ar pasteļkrītiņiem. Šad tad esmu arī kādam portretam pievērsusies,” stāsta V.Meistere.
Vēl interesants veids, kā kaut ko dabūt uz papīra, ir augu dauzīšana. “Ekoprints – tā esmu viņu nodēvējusi. Tagad tieši sezona sākas. Paņem augu, uzliek uz papīra un ķikķik-ķik ar āmurīti. Palūdz, lai viņš atdod sulu. Papīrs, augs un plēvīte, un tuk-tuk-tuk. Vispateicīgākās ir atraitnītes. Man jau smejas par manu uzvārdu – nu riktīgs meistars!” stāsta V.Meistere.
Ar kafiju – pavisam nejauši
Bet par savu šedevru māksliniece uzskata kafijas gleznas. “Ar kafiju iznāca pavisam nejauši. 2020. gada 20. jūlija rītā bibliotēkā sagribēju dzert kafiju. Eju pie sava skapīša – kafijas nav, krūzes nav. Izrādās, krūze ir uz palodzes vēl ar kafiju – slinkā Vija nav izmazgājusi. Nu ko, slinkā Vija nelaidīs mantu zudumā – ņem un vienkārši uzlej uz papīra, un tad ar pirkstiem veido ainavu. Sapratu, ka kaut kas var sanākt nopietns. Ainavā bija attēlots mežs, koki atspīd ūdenī un saulīte. Pārsvarā ainavas man rodas, kad redzu – skaistas bildes saliktas. O, šī man patīk – saglabāju. Ja esmu iespaidojusies no tāda un tāda fotogrāfa, tad arī norādu. Bet kā man tā doma vispirms ienāca prātā? Nu kā mēs dzeram kafiju un kur sievietei parasti uzlīst? Un tad mēs mokāmies dabūt ārā pleķus no baltās blūzītes – tās ir šausmas! Jo ilgāk stāvēs, jo grūtāk būs dabūt to kafiju laukā. Nu skaidrs – tātad ilgu mūžu stāv,” stāsta māksliniece.
V.Meistere apglezno arī vāzes. “Varētu teikt, ka es esmu multimāksliniece. Es gatavoju arī, piemēram, vāzes. Ir tādas vīna pudeles ar platiem kakliņiem – ļoti pateicīgas! Es tās apstrādāju, līmēju virsū, krāsoju. Ir aukla, uz kuras žāvē drēbes. Viņa ļoti rupja ir. Tad, kad nokrāso, viņai tas čūskas raksts it kā ir virsū. Ļoti, ļoti interesants,” saka V.Meistere un piebilst, ka tagad jāeksperimentē ar plastilīnu, vai tas saulē, gaismā nebalē. “Plastilīna gleznām man ir palīginstrumenti, kurus es atklāju tikai meistarklasēs.”
