Vai zināt, ka Gosupes velna skulpturālajā tēlā Lizumā var sazīmēt paša autora – Vilhelma (tautā saukta par Vili) Zvaigznīša vaibstus? Tā sestdien, 7.oktobrī, sprieda V.Zvaigznīša talanta cienītāji, kuri bija piestājuši pie Gosupes velna. “Tā jau visiem tēlniekiem ir, ka savos veidojumos ieliek kaut ko no sevis paša,” secina Lizuma novadpētniecības muzeja vadītāja Vaira Briede. Un tad visi pētīja, kā tas velniņš smaida, zobus zibinādams.
Šajā vējainajā rudens dienā cilvēku pulciņš ciemojās arī pie Viļa un viņa dvīņubrāļa Ervīna atdusas vietas Sila kapos. Kā teica Lizumā dzimusī un par latviešu valodas skolotāju kļuvusī Ligita Zitāne – jāpastāsta Vilim, ka dienas gaismu ir ieraudzījusi viņam veltītā grāmata “Dzejnieks no Dieva žēlastības – Vilis Zvaigznītis dzejā, mākslā un dzīves ceļos”. Grāmata izdota ar Vidzemes plānošanas reģiona un Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu (tas bija novada bibliotēkas projekts) un tā nav pārdodama/pērkama. To var paņemt lasīšanai bibliotēkā.
Lizumā un Latvijā vēl ir cilvēki, kuri no savas pieredzes zina, kas viņš bija – Vilis Zvaigznītis (08.03.1913. – 20.01.1997). Dažas minūtes vecāks par savu brāli Ervīnu un visu mūžu tāpēc jutis atbildību par viņu. Vilis – vīrs ar augstāko izglītību, ķīmiķis, kurš strādāja vienkāršu darbu, saglabāja garīgu un radošu brīvību. Vienpatis, kurš neizveidoja savu ģimeni, bet kuru par savējo, par gara radinieku uzskatīja daudzi.
Gosupes velns – daudzreiz cietis, tomēr nosargāts
Indra Logina no Gulbenes novada bibliotēkas uzlika velniņam galvā bibliotēkas darbinieču pašu rokām pīto ozollapu vainadziņu. Lizumniete novada deputāte Guna Pūcīte ieminējās, kur tad velniņam ir otra roka, ja redzama ir tikai viena? Pārējie atjokoja, ka tā meklējama, paslēpta zem akmeņiem. Kā zināms, šī skulptūra ir tapusi 1955.gadā, izmantojot meliorācijas darbu laikā savāktos laukakmeņus. Sākotnēji Gosupes velns ir bijis nolikts klajā vietā. Pamazam apkārt saauga koki, un skulptūru, it kā sargājot, ir ieskāvuši ozola zari.
V.Briede zināja stāstīt – Gosupes velns ir ne reizi vien pārcietis ne dabas stihijas, bet cilvēku pāridarījumus. Ragi viņam sākotnēji ir bijuši plastiskāki, ausis bijušas izteiktākas. Notikusi tīša demolēšana. Atgūties veidolā pēc deformācijas velniņam palīdzējis mākslinieks Kristians Brekte, kura vectēva vasaras mājas ir Lizuma “Sauliešos”. Bet ar Lizumu biogrāfiski saistītā dzejniece Ilze Binde par kristiešu aicinājumu nojaukt Gosupes velnu esot teikusi tā: “Dievam jau tas velns netraucē, bet tam mācītājam traucē.” V.Briede arī atgādināja, ka šī skulptūra vēstī par Lizuma teiku, un tūlīt jau rādīja virzienu, kur te ir tā Gosupe pagastā.
V.Zvaigznītim velniņš no latviešu tautas teikām un pasakām bija mīļš personāžs, kuru viņš kā tēlnieks amatieris atveidojis arī nelielos māla darbos. Agrāk katrā ģimenē Lizumā bija tāda maza skulptūriņa. Vistipiskākā – velniņš ar grāmatu.
Intīma, smalkjūtīga un literāri gaumīga grāmata
Sestdien sirsnīgas sarunas par V.Zvaigznīti turpinājās Andrejam Birumam, rakstnieka Apsīšu Jēkaba mazdēlam, piederošajās “Kalaņģu” mājās, kur ar pašvaldības atbalstu ir izveidots muzejs, kuru vada Aiva Kraukle. Starp citu, dvīņubrāļu Zvaigznīšu dzimtās mājas Lizumā bijušas turpat netālu, to nosaukums – “Zemgaļi”.
Viens no V.Zvaigznītim veltītās grāmatas tapšanas iniciatoriem, viņa radošā mantojuma pētītājs un Vili personiski pazinušais, Lizumā dzimušais ģeologs un ceļotājs Juris Zaķis teica, ka kopš mazām dienām viņam katra satikšanās, katra saruna ar Vili ir šķitusi īpaša, jo tas bija kas “augstāks par ikdienu”.
“Ideja izdot Vilim Zvaigznītim veltītu grāmata nāca no Jura puses, viņš ar dziļu cieņu un smalkjūtību ir izturējies pret Viļa mūžu. Šī grāmata ir ļoti labs laikmeta spogulis,” uzsvēra I.Logina.
Savukārt J.Zaķis uzsvēra sadarbības nozīmi un slavēja arī Lizuma novadpētniecības muzeju, kura krājumos bija daudz V.Zvaigznīša rokrakstu, ko pētīt un šifrēt. Grāmatas literārā konsultante bijusi L.Zitāne, viņa sacīja – grāmatas daļā, kur aprakstīta V.Zvaigznīša dzīve, ir lieliska valoda. Un par to uzslava pienākoties J.Zaķim.
“Par Vili runājot, nav jau viegli dzīvot augstāk par zemi. Ne vienmēr viņu saprata. Bet viņš bija gaišs, garīgi domājošs cilvēks,” sacīja A.Kraukle, kura ir arī viņa krustmeita.
Sarunas par ideālo cilvēku – lizumnieti Zvaigznīšu Vili
“Vilis Zvaigznītis bija ideāls cilvēks,” tā teica kāds no pasākuma dalībniekiem. Un par viņa ideālismu tika stāstīts vēl un vēl. Novada bibliotēka teica paldies daudziem cilvēkiem, kuri ar fotogrāfijām no personiskajiem albumiem, ar profesionālu palīdzību devuši ieguldījumu grāmatas tapšanā par V.Zvaigznīti. “Es pati Vili dzīvē satikusi neesmu, bet manas mammas vecvecāki ir dzīvojuši “Kalaņģos” ar Vili kaimiņos un bija bērnības draugi,” stāstīja Māra Robežniece, kurai mammas mājās arī ir Viļa veidots velniņš. Un albumā bija fotogrāfijas, kuras ļoti noderēja grāmatas satura bagātināšanai.
V.Zvaigznīša saglabātajam literārajam mantojumam – dzejoļiem, pierakstiem – ir kultūrvēsturiska vērtība. Ar šo cilvēku saistās Lizuma kopienas identitāte, latvieša mentalitātes apjausma un tautas likteņa daļa. 1944.gadā viņš bijis iesaukts vācu armijā. 1945.gadā no Rietumpolijas atgriezies Latvijā, izgājis filtrāciju un varējis atgriezties Lizumā. Iespējams, tieši šā biogrāfijas fakta dēļ V.Zvaigznītim nebija iespēju vai arī negribējās atbilstoši izglītībai veidot profesionālo karjeru okupētajā Latvijā. Viņš izvēlējās lepnu neatkarību.
