Šogad aprit 36 gadi, kopš Ukrainā notika traģiskā Čornobiļas atomelektrostacijas avārija. 26.aprīlis – diena, kad notika kodolkatastrofa, traģiski izmainīja tūkstošiem cilvēku dzīvju, arī novadnieka Viļņa Kvēpa, kurš ir viens Čornobiļas atomelektrostacijas avārijas seku likvidēšanas dalībniekiem.
Vilnis jau aptuveni gadu Gulbenē vairs nedzīvo. Viņš ir devies uz Rīgas pusi pie tuviniekiem. “No Gulbenes aizgāju, jo mūžībā devās vecāki,” saka Vilnis.
Sekojot līdzi notikumiem Ukrainā, viņš “Dzirkstelei” atzīst: “Ja būtu gados jaunāks, droši vien arī kā brīvprātīgais dotos palīgā ukraiņiem. Bet, ja Latviju vajadzētu aizstāvēt, tad arī tagad savos gados ņemtu rokās ieroci un dotos aizstāvēt. Labāk es mirstu kaujas laukā, nevis mani nošauj kā civiliedzīvotāju, braucot ar riteni. Karā nav variantu – cīnīties un dzīvot vai mirt. Ukraiņiem arī nav citu variantu – tikai cīnīties un cīnīties līdz galam. Ukraina – tā ir arī mūsu dzīve. Ukraiņi cīnās arī par mūsu brīvību, viņi cīnās par mums, par visu Eiropu un pat varētu teikt, ka par visu pasauli,” saka Vilnis.
Vislielākā realitāte – dzelzs aizkars
Pirms dažiem gadiem Čornobiļas atomelektrostacijā uzbūvēja jaunu sarkofāgu. To uzstādīja virs avarējušā ceturtā kodolreaktora.
“Tika paveikts ļoti profesionāls un unikāls darbs. Es tam sekoju līdzi. Inženieri bija izstrādājuši šo darbu līdz sīkumam. Tur ir jauns sarkofāgs virsū, jo vecais betona bija vienās plaisās. Ja tikai tagad tam nav nodarīta skāde un nav ķērusi kāda raķete, bet to jau nezinām. Ir vēl trīs reaktori darba kārtībā. Varbūt tiem kāda skāde nodarīta. Manā laikā, kad es tur biju, būvēja vēl divus reaktorus, bet tie netika palaisti, toreiz, pēc avārijas, tam visam tika pārvilkts pāri krusts. Pats redzēju tos tapšanas stadijā, bija ielikti pamati, jau daudz darba tur bija paveikts,” atminas Vilnis.
Krievijas karaspēks, iebrūkot Ukrainā, bija ieņēmis arī Čornobiļas atomelektrostaciju, un radās bažas par jauniem kodolkatastrofas draudiem. Kaut arī Čornobiļa tagad ir ukraiņu kontrolē, Eiropas lielākā atomelektrostacija Zaporižjā joprojām ir okupantu rokās. Par to Vilnim ir savas pārdomas: “Tas ir šausmīgi, ja atomelektrostacija nonāk neprofesionāļu rokās! Lasīju, ka Čornobiļas atomelektrostacijā atkal ir paaugstinājies radiācijas līmenis. Tas nozīmē, ka tur ir bijuši un pielikuši savu roku neprofesionāli cilvēki. Un tas ir bīstami! Zaporižjas atomelektrostacijā daudzi no īstajiem speciālistiem tika apcietināti, nošauti. Tā nonāk neprofesionāļu rokās, bet tur jāstrādā augstas klases profesionāļiem, kuriem ir pieredze, kas ir tam sagatavoti. Uzskatīju krievus par gudrākiem cilvēkiem, bet viņi tomēr ir muļķi un to pierāda ar savu darbību, rīcību, uzvedību, kultūru un brutalitāti, kas tagad notiek Ukrainā. Viņi pastrādā šausmīgus noziegumus! Ja karavīri izvaro bērnus… zem viņu kājām deg zeme. Viszemiskākais, kas vien var būt! Kāds ir viņu intelekta līmenis? Nulle! ” uzsver Vilnis.
Viņu satriec arī tas, ka Krievijas karavīri, pildot augstākstāvošo pavēles, pārvietojās pa vissmagāk radiācijas saindēto teritoriju bez jebkādiem aizsarglīdzekļiem. Viņi pat būvēja ierakumus Sarkanā meža tuvumā, kas ir visvairāk piesārņotā teritorija. “Tiem, kas tur bija, ar veselību būs slikti, un tas pašu vainas pēc. Tas arī pierāda to, ka Krievijas varai karavīru un cilvēku dzīvība absolūti neko nenozīmē. Krievija iet pa to pašu staļinisma ceļu, tikai starpība tāda, ka toreiz nebija tādu tehnoloģiju, bet tagad ir modernās tehnoloģijas, ar kuru palīdzību noziegumi tiek piefiksēti. Mana paaudze domāja, ka Krievija mainīsies un raudzīsies uz demokrātijas pusi, bet nekas nemainījās. Ir vēl sliktāk – un tā ir viņu vēlme atgriezties pagātnē pie dzelzs aizkara, un tā arī ir vislielākā realitāte,” saka Vilnis.
Ja viņam pirms gada teiktu, ka 21.gadsimtā ir kaut kas tāds iespējams, viņš neticētu. Tad, kad Krievijas armija apkopoja savus spēkus pie Ukrainas robežām, Vilnis domāja, ka Krievija grib no Rietumu pasaules izspiest kaut kādu labumu sev. “Bet pat visas pasaules diplomātija nespēj neko izdarīt šajā jomā. Karš turpinās. Vienīgā valsts, kura uz šodienu, manuprāt, varētu atrisināt šo konfliktu, būtu Ķīna. Viņi varētu visai šai lietai pielikt punktu, bet viņi gaida īsto brīdi, un to arī saka starptautiski analītiķi – gaida sev izdevīgu momentu. Viņi acīmredzot grib, lai Krievija novājē, un tad tā dos savu triecienu. Ķīna no katras situācijas grib iegūt sev labu un vēlamu rezultātu,” domā Vilnis.
Pašā Zāļu vakarā
Karš Ukrainā, kas notiek tagad, un pavadītais laiks pirms 36 gadiem Čornobiļā rada jaunas un uzplēš vecās, vēl līdz pat šim laikam nesadzijušās brūces. Atmiņas sāp, jo radioaktīvais starojums ietekmēja veselību tiem cilvēkiem, kas piedalījās avārijas seku likvidēšanas darbos.
Vilni uz Čornobiļu aizsūtīja 1986.gada 23.jūnijā. Viņš tur bija līdz 31.jūlijam, strādāja uz autoceltņa. “Tas notika Zāļu vakarā. Es principā Jāņus negaidu, un, kad tie tuvojas, tad man parādās satraukums un nervozitāte, kaut arī pagājuši 36 gadi. Tas ir tāds notikums mūžā, kuru nevar aizmirst. Ļoti gribētos aizmirst, bet nevar. Pārdzīvojumi varbūt pat lielāki bija pat ne man, bet maniem vecākiem. Mūsu ģimenes to ļoti pārdzīvoja – vecāki, bērni. Visi jau ir cietēji. Ar šo traumu tāpat kā Ukrainas kara upuriem būs jāsadzīvo visu mūžu,” saka Vilnis.
Spilgti atmiņā viņam joprojām ir Ignalinas atomelektrostacijas galvenā inženiera, kurš bija arī viņa komandieris avārijas seku likvidēšanas darbos, stāstītais. “Mēs viņam brīvajā laikā varējam ļoti daudz jautāt. Mani arī daudz kas interesēja attiecībā uz atomelektrostacijām, un viņš bija kompetents cilvēks, kurš sniedza atbildes. Viņš stāstīja, ka Krievijā visas atomelektrostacijas ir ļoti muļķīgi uzbūvētas. Tās ir uzbūvētas virs zemes, bet tā nav pareizi. Piemēram, Francijā atomelektrostacijas ir zem zemes, lai raķešu trieciens nevar tās iznīcināt. Čornobiļas atomelektrostacijai nebija drošības kupola. Francijā, piemēram, atomelektrostacijai jau ir sarkofāgs, bet krieviem nebija, viņiem nebija nevienas drošības sistēmas. Operators nospieda avārijas pogu, bet tā nenostrādāja, jo tās vienkārši nebija. Nauda, kas bija domāta drošības sistēmām, bija nozagta vai kur citur palikusi,” stāsta Vilnis.
25 jau ir viņsaulē
Vilnis zina stāstīt, ka 1986.gada 26.aprīlī no Gulbenes rajona uz Čornobiļu aizsūtīja aptuveni 60 vīrus, sākot ar tiem, kas bija dzimuši 1948.gadā līdz pat 1966.gadā dzimušajiem, lai likvidētu kodolkatastrofas sekas. Dažiem līdzi bija fotoaparāti, bet ar fotogrāfijām nekas prātīgs nesanāca. “Tām ir tāds kā siets virsū, jo radiācija bija tik liela, ka to kā sietu var redzēt virsū. Bilde ir neskaidra. Toreiz bija melnbaltie fotoaparāti, bet mums jau visu centās noņemt. Kad braucām mājās, mūs visus pārbaudīja. Man pat pulksteni atņēma, it kā radiācija par lielu, un tā es paliku bez. Citiem krekli bija ar metāla pogām, un tās lika nogriezt. Bija puiši, kas brauca mājās, bet krekliem nebija pogu,” atminas Vilnis.
25 avārijas seku likvidētāji no Gulbenes rajona jau ir viņsaulē. “Gadā apmēram uz to sauli dodas viens avārijas seku likvidētājs. Bet mums ir bijuši gadi, kad neviens neaiziet,” stāsta Vilnis, kurš visu laiku cenšas uzturēt saikni ar avārijas seku likvidētājiem. “Sakarā ar Covid-19 laiku mūsu tradicionālās tikšanās reizes nenotika. Bet pirms tam mums bija daudz pasākumu. Sevišķi 26.aprīlī, jo tā mums ir nozīmīga diena, kad mēs tradicionāli satikāmies Rīgas Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcā pie piemiņas akmens Čornobiļas upuriem. Nolikām ziedus, atcerējāmies,” saka V.Kvēps.
– Inita Savicka
