Ja man kāds jautātu, kas ir Zane Daudziņa, atbildētu — mūžīgais pavasaris. Tas viņā plaukst un pumpuro jebkurā izrādē, jebkurā tikšanās reizē ar auditoriju. Taču patiesībā viņa ir aktrise un runas pedagoģe. Jā, un tagad viņu var uzskatīt arī par rakstnieci un mākslinieci, jo pavisam nesen iznāca viņas “Dienasgrāmata”, kurā viņa fiksējusi pandēmijas gadu, kurā ir viss — gan neziņa un satraukums, gan pielāgošanās neierastajai situācijai, gan prieka avota meklējumi šajā tik neierastajā un neprognozējamajā situācijā. Grāmatas vāku un ilustrācijas veidojusi pati autore.
— Kāds ir jūsu brīnumlīdzeklis, kad izdodas vienai pašai noturēt publikas interesi monoizrādēs gandrīz divu stundu garumā?
— Tajā brīdī, kad esmu kopā ar publiku, man nav itin nekā cita uz pasaules: tikai es un viņi — cilvēki, kuriem gribu izstāstīt lugā ietverto stāstu. Es domāju, ka publika to jūt — šo atdošanos viņiem pilnībā un līdz galam. Viņi jūt un atbild ar to pašu — absolūtu uzmanību un ļaušanos izrādes maģijai.
— “Tāda es esmu”, “Apbruņota un bīstama”, “Sieviete kā konfekte” — kā šie darbi nonākuši pie jums? Vai ar to autori Aivu Birbeli iepriekš apspriežaties par sižeta līniju?
— Visas šīs lugas ir mana pasniedzēja un režisora Jura Rijnieka iecerētas, veidotas un iestudētas. Viņš ir bijis tas, kurš rosinājis dramaturģi Aivu Birbeli risināt to vai citu tēmu loku. Es ikreiz esmu iesaistījusies vienīgi kā aktrise — izpildītāja. Tas gan neizslēdz to, ka iestudējuma un pēc tam izrādes spēlēšanas laikā rodas arī kādas korekcijas un joki no manas puses.
— Vai ar priekškara aizvēršanos aiziet arī jūsu “sieviete kā konfekte”?
— Droši vien… Tomēr ikreiz pēc izrādes spēlēšanas vismaz uz pāris diennaktīm paliek salda pēcgarša visā ķermenī. Bieži pēc tam saņemu jaukas atsauksmes no pilnīgi nepazīstamiem cilvēkiem, kuri mani uzmeklē internetā. Kā gan lai nejustos pacilāti?
— Savulaik atveidojāt ekstravaganto Helēnu seriālā “UgunsGrēks”. Vai pēc seriāla beigām neiestājās tukšums, jo mēnešiem ilgi filmēšanas laukumā taču dzīvojāt kā viena ģimene? Vai ikdienā esat kādreiz nosaukta arī par Helēnu?
— Nenoliedzami, tas ir bijis ļoti nozīmīgs manas dzīves posms. Kamēr spēlēju Helēnu, no maziem puisīšiem par jaunekļiem izauga mani bērni. Helēna tajā laikā bija mans košais “alter ego”. Viņa bija kā krāšņs tauriņš, ap ko visi pulcējas, par ko brīnās, runā, ko apbrīno. Ikdienā biju salīdzinoši pelēka un neuzkrītoša, tādēļ par Helēnu mani neviens, acīs raugoties, nesauca. Tikai vienā no dzeltenās preses izdevumiem reiz zem manas un Vilīša bildes bija nodrukāts uzraksts “Helēna un Vilis Daudziņi”. Tad gan es ļoti smējos.
— Jūs esat Latvijas Kultūras akadēmijas docente, skatuves runas pasniedzēja, Latvijas Radio un Latvijas Televīzijas runas konsultante, publiskās runas pasniedzēja, aktrise, rakstniece, piedevām vēl cepat neģēlīgi labas bulciņas (pēc vīra vērtējuma) un, kā pati sakāt, arī kaut ko veselīgu — maizi. Pa kuru laiku jūs to visu paspējat? Vai jūs zināt, kas ir slinkums?
— Skaidrs, ka es zinu, ko nozīmē nepārvarams slinkums. No bezdarbības mani glābj vien tas, ka es mēdzu diezgan neapdomīgi uzņemties daždažādus pienākumus un ļoti daudz ko citiem apsolu. Tad man nav nekādas izvēles — nākas ķerties pie darba un turēt vārdu.
— Vai esat stingra pasniedzēja?
— Nedomāju vis. Jā, prasīga esmu, tomēr drīzāk mēģinu būt saviem studentiem atbalstītājs un draugs. Man pašai grūti novērtēt, vai tāds pielaidīgums nāk mācību procesam par labu, tomēr no sevis aizbēgt nav iespējams. Savos stingrības uzplūdos jūtos ļoti slikti, kategoriskums nesaskan ar manu būtību. Vienlaikus kvalitāte gan man ir ļoti svarīga.
— Vai jūsu “Dienasgrāmatai” paredzēts arī turpinājums?
— Es joprojām turpinu rakstīt dienasgrāmatu, tomēr publicēt gan to vairs netaisos. Mana drosme atklāt rakstīto lasītājiem bija drīzāk pandēmijas izraisīts pārpratums, nevis likumsakarība. Esmu pārliecināta, ka jāraksta ir rakstniekiem. Aktieriem ir jāspēlē, un skolotājiem ir jāmāca — katram jādara savs darbs. Starp citu, jau šogad apgāds “Zvaigzne ABC” ir apņēmies izdot manu promocijas darbu “Aktiera runa 21. gadsimta latviešu teātrī”. Esmu pārliecināta, ka ne vien teātra profesionāļiem, bet arī kaislīgiem teātra mīļotājiem tā varētu šķist samērā aizraujoša lasāmviela. Tā ka jauna grāmata man pavisam noteikti drīz būs.
Vajag tikai sākt
— Daudzu sieviešu lielākā problēma — liekais svars. Kā jums, ņemot vērā mīlestību pret bulciņām, izdodas saglabāt ideālu formu?
— Diezin cik labi jau neizdodas. Vajadzētu vairāk vingrot, atrast laiku garākām pastaigām, atturēties no mammas ceptajiem auzu cepumiņiem. Droši vien mani glābj tas, ka ir ļoti daudz darba. Nav nekādu iespēju regulāri nodoties konditorejas izpriecām. Ak, jā — kopš pandēmijas laika sākuma es cenšos neēst pēc sešiem vakarā un brokastoju tikai pēc desmitiem rītā. Tomēr, atsākoties intensīvai darba slodzei, manā labi iedibinātajā ritmā parādās neskaitāmas atkāpes. Sarežģīti.
— Kāda ir jūsu ideālā brīvdiena?
— Pelde dīķī, brokastis kopā ar ģimeni uz lauku terases vai vismaz verandā pie kamīna, gara pastaiga kopā ar Vili pa mežu un vakarā kāda laba izrāde, koncerts vai filma.
— Kādā no intervijām jūs teicāt: “Nedrīkst cilvēks būt augstprātīgs un sevi turēt svarīgā tronī. Es par sevi neesmu īpaši augstās domās, tāpēc man ir diezgan viegli kāpt pāri īstiem vai iedomātiem pāridarījumiem.” Bet kā tad ir ar psihologu sludināto sevis mīlēšanu?
— Nu, jā, protams, ar sevi ir jābūt mierā. Tikai tāds cilvēks, kurš atzīst sevi, ir spējīgs būt mierā ar pasauli un mīlēt citus. Man šķiet, es to pamazām apgūstu, un man gluži labi sanāk. Daudzus paņēmienus esmu uzzinājusi tikai tagad. Bet tas nekas, sākt nekad nav par vēlu. Pirms četriem gadiem no rītiem sāku praktizēt elpošanas vingrinājumus. Tie palīdz sazemēties, stiprina plaušas un apskaidro prātu. 11 minūtes, lai satiktu pats sevi — tas taču nav pārāk daudz prasīts? Uz to ir spējīgs ikviens cilvēks. Vajag tikai sākt.
Cilvēcību neviens nav atcēlis
— Jūsu pūrā ir daudz ēdienu recepšu, bet kāda ir jūsu dzīves recepte?
— Visi man labi bija,
Kad es pate laba biju.
Visi man naidenieki,
Kad es naida cēlājiņa.
(Latviešu tautas dziesma)
— Ja taptu izrāde par jūsu dzīvi, kāds būtu tās nosaukums?
— “Neaizmirstulīte”! Nē, nē! Nezinu… (Smejas) Nav ne jausmas, kāpēc iedomājos par šo zilo puķīti. Dzīve ir sarežģīts un grūts process. Cilvēka dvēsele visu mūžu tiek svaidīta kā skaida jūras viļņos. Daudzkārt esmu jutusies tik laimīga kā uz paradīzes sliekšņa, bet kopš 24.februāra šķiet, ka dzīvoju elles priekškambarī — tik tuvu pienācis karš, neziņa par nākotni un bailes par bērniem. Par laimi, luga par manu dzīvi vēl nav pabeigta, tāpēc ar nosaukumu var nesteigties. Arī cilvēcību neviens nav atcēlis. Šajā grūtajā laikā ir sevišķi svarīgi būt stipram un drosmīgam cilvēkam. Tāda es gribētu būt.
– Ināra Sudare
