Zemnieku saimniecības “Sopuļi” Litenes pagastā saimnieks Gunārs Ciglis sāka saimniekot kā Breša zemnieks ar cūku, kartupeļu un graudu audzēšanu. Tagad cūku vietā viņam – spēkratu ekspozīcija. Un šogad “Sopuļiem”– 30 gadi.
“Aizgaldā bija cūkas, tad tas tika izmazgāts, un tagad ir tas, ko es rādu tūristiem,” smaida G.Ciglis. Un kolekcija ir patiešām iespaidīga – mopēdi, velosipēdi, dažādi darbarīki. G.Cigli daudzi pazīst ne tikai kā zemnieku, savvaļas dzīvnieku ganāmpulka lolotāju vai Gulbenes novada domes deputātu, bet arī kā senlietu kolekcionāru un vēstures entuziastu.
Savvaļas zirgu vairs nav
Savulaik G.Ciglis piedalījās konkursā par savvaļas dzīvnieku izmitināšanu. Tā mērķis bija atjaunot lielos zālēdājus dabā. Tas bija pirms vairāk nekā desmit gadiem, kad uz Pededzes upes palieņu pļavām atceļoja daži desmiti savvaļas zirgu un Hailandera šķirnes govju, lai tie dabiski izkoptu dabas parka teritorijas ainavu, ar domu, ka iegūst daba un reizē tas var būt papildu saimniekošanas veids. G.Ciglim, nenoliedzami, saimniekošana saistās ar dabas saudzēšanu, un tas neattiecas tikai uz “hailanderiem” – viņš iestādījis 1000 ozolus, rūpējas par meža atjaunošanu, stādot egles.
Šobrīd G.Ciglim ir aptuveni 130 līdz 150 “hailanderi”, savukārt savvaļas zirgu vairs nav. “Zirgu nav, jo Latvijā tas nav atļauts. Eiropa diktē noteikumus – vienā novietnē nedrīkst atrasties divas sugas. Bija jāizvēlas – paturēt zirgus vai “hailanderus”. Tika paturēti “hailanderi”. Daļa zirgu nonāca Ukrainā, arī Horvātijā, Izraēlā, Kazahijā. Jau trešais gads, kā man nav zirgu. 2020.gada rudenī tie devās projām,” stāsta G.Ciglis.
“Hailanderus” ne vienmēr visiem laimējas redzēt, jo tie mēdz izklīst pa plašo teritoriju, bet “Dzirkstelei” pāris lopus, kuriem ir iespaidīgi ragi un bieza vilna, tomēr izdevās pamanīt. Tie ziņkārīgi lūkojās, bet, mums tuvojoties, naski steidzās projām.
“Pats braucu tos apskatīt katru trešo dienu. Ja uz ceļa redzu to pēdas, kur tām nevajadzētu būt, tad saprotu, ka kaut kur žogā ir pušums. Salīdzinoši bieži tā gadās, bet tālu tās neaiziet, zirgi tālāk aizskrēja. Ja zirgi tika ārā no aploka, tie atradās pēc septiņiem astoņiem kilometriem,” stāsta G.Ciglis.
“Hailanderi” dzīvo līdz 25 gadiem. “Tām govīm, kas bija atvestas no Holandes, mūžs iet uz otru pusi, bet viņas ir gudras. Domāju, ka kopumā ganāmpulks ir samērā pajauns – vidēji 7-8 gadi. Reāli – zem pusmūža. Ziemā jāpiebaro, tiklīdz uzsnieg sniegs,” stāsta G.Ciglis. Viens no darbiem saimniecībā ir siena sagāde lopiem, kas kopj palieņu pļavas aptuveni 250 hektāru platībā.
“Ja runā par šo lopu dabu – es no tiem esmu bēdzis. Agresīvi nav, bet prot aizsargāties. Tagad ir arī kaut kur mazie. Es pats tuvumā neesmu redzējis, tie nelaiž sev tuvumā. Var piebraukt tuvāk viņiem tad, kad ved sienu, un, kamēr nekāpj laukā no traktora, tie ir klāt, bet vasarā tie vairāk aiziet prom, izklīst. Ziemā sals viņiem netraucē – mazie telēni piedzima februārī, un nebija tā, ka viņiem kaut kas traucētu. Ja telēns ir vārgs, tad uzreiz aiziet bojā. Ja pirmās dienas paspējis apžūt, govs viņu paspējusi nolaizīt, tad viņš ir dzīvotājs. Daba jau arī noregulē. Tādas biezības viņiem īsti nav. Vienu daļu noplēš vilki. Ir kādi divi vai trīs, kas pa ziemu paši aiziet bojā vai no vecuma, vai no slimībām,” stāsta G.Ciglis.
Vilki samērā bieži mēdz apciemot “hailanderus”. Ir, kad ganāmpulkā vajadzētu būt aptuveni 30 jaunajiem telēniem, bet paliek un izdzīvo tikai septiņi vai astoņi. “Skaidrs, ka ir ticis vilkiem. Ar to jārēķinās. Ja vilku bars kaut kur ir apmeties, tad tas uzrodas ik pa brīdim,” saka G.Ciglis.
Graudaugi – 400 hektāru platībā
“Sopuļos” ir ne tikai “hailanderu” ganāmpulks, bet tiek audzēti arī dažādi graudaugi aptuveni 400 hektāru platībā. Pārsvarā kvieši, jo tie, pēc G.Cigļa teiktā, ir pasaules pārtika, arī rudzi, bet ne tik daudz, kā arī mieži, auzas. Šobrīd ģeopolitiskā situācija rada neskaidrības. “Minerālmēslu, graudu cenas. Pašreiz intuīcija saka priekšā, ka graudu cenas būs lēkājošas kā zāģa zobi. Kurā brīdī pārdot, īsti pat nevar pateikt,” saka G.Ciglis.
Bija laiks, kad viņš graudus sēja 800 hektāru lielā platībā. Tas bija 2007.-2008.gads. “Un tad arī sākās krīze. 2008.gads bija vissmagākais laiks, tāpēc arī “samazinājos”, nomāto zemju kļuva mazāk. Toreiz bija nopirkta jauna tehnika, bija jāatdod kredīti, un kredītu apjoms man bija ap pusmiljonu. Šodien tas varbūt nebūtu nekas, bet toreiz tas bija liels. Krīzi pārdzīvoju strādājot. Tagad esmu kļuvis piesardzīgāks,” atzīst G.Ciglis.
Lai tiktu galā ar visiem darbiem, palīgā nāk strādnieki. “Sociālo nodokli maksāju par četriem. Ir divi traktoristi, ir strādnieki, kuri pašreiz labo pavasara palos paplosīto aploku. Ar to jārēķinās, ka laukos grūti atrast labu strādnieku. Nav te to cilvēku. Litene pa šiem gadiem kļuvusi tukšāka. Domāju, ka šobrīd Litenes pagastā varētu būt mazāk par 800 iedzīvotājiem. 90.gadā bija 1380,” saka G.Ciglis.
Projektos viņš nestartē jau aptuveni septiņus astoņus gadus. Birokrātija, atskaites, uzraudzība – liela, atbalsts – smieklīgs. “Tās visas atskaites… 5 procentu ražošanas pieaugums, ko es reāli nevaru nodrošināt. Mūsdienās attīstās tikai tas bizness, kas visu laiku spēj kāpināt savu ražīgumu. Pašreiz es reāli varu uzturēt, bet strauji attīstīties ir ierobežotas iespējas,” saka G.Ciglis.
Runājot par nākotni, viņš atzīst, ka turpinās tāpat – rapsis, graudi un lopi, kaut gan pašreiz no lopiem ienākumu nav, bet ir tikai izdevumi. Noganīšana peļņu nedod. Šobrīd būt zemniekam īpašā dabas teritorijā ir dārgs prieks. “Par savvaļas prieku maksāju daudz,” pasmaida G.Ciglis un piebilst, ka droši vien lopi paliks dzīvot palieņu pļavās, bet diezin vai viņš kaut ko tajā virzienā attīstīs. “Varbūt pārņems jaunā paaudze, jo tā domā citādāk,” prāto G.Ciglis.
- Teksts: Inita Savicka, foto: Gatis Bogdanovs
