Viņai raksta vēstules pat pēc nāves. Pārpratuma, ne cēlāku iemeslu dēļ. Raksta uz Grobiņu, nevis uz Lejasciemu. Viņa ir Zenta Mauriņa – rakstniece, filoloģijas doktore, kura šo pasauli pametusi pirms 44 gadiem 80 gadu vecumā.
Viņa ir dzimusi Lejasciemā, pēc Otrā pasaules kara devusies trimdā uz Vāciju, pēc tam uz Zviedriju. Mirusi Šveicē, apglabāta Vācijā. Bet bērnību Z.Mauriņa ir pavadījusi Grobiņā, tēva vadītajā doktorātā. Bijusi ļoti gudra meitene jau mazotnē, perfekti apguvusi vācu valodu. Šodien viņas vārdā nosaukta Grobiņas vidusskola. Nesen Latviju aplidoja ziņa, ka šajā izglītības iestādē reizēm saņem vēstules, kas adresētas Zentas Mauriņas Grobiņas novada vidusskolas direktorei – Zentai Mauriņai. Pat no Valsts policijas sūtītas! Tas ir kuriozs fakts, kas par daudz ko liek aizdomāties. Par to, ka šodien daudzi nezina, kas viņa ir, un par to, ka dižās Z.Mauriņas gars jokojas ar mums.
Viņa esot bijusi apveltīta ar smalku melnā humora izjūtu. Mūslaiku psihoterapeits Viesturs Rudzītis ir pētījis Z.Mauriņas personību no sava skatpunkta. Personiskajā blogā viņš raksta: “Zenta pārskaitās, kad kāds no viņas apjūsmotājiem, labu gribēdams, uzrakstīja dzejoli par Zentu ratiņos. “Mājā, kur kāds pakāries, nepiemin striķi,” viņa norādīja.”
Z.Mauriņa daudz kam dzīvē stāvēja pāri, citādi viņa nebūtu viņa. Un viņa ir kaut ko līdzi dzīvē paņēmusi no vietas, kur piedzima, no Lejasciema. No viņas biogrāfijas zinām – Z.Mauriņa Rietumeiropā slavena, mīlēta un cienīta, taču bieži vien līdz badam trūcīga, no lekcijas uz lekciju ceļojoša, rakstoša, taču reizēm nav pat ar ko par viesnīcu samaksāt. Vai viņa par to kliedza? Klusēja un par daudz ko citu. Z.Mauriņa runāja tikai par to, ko uzskatīja runāšanas vērtu.
Ne visiem šodien ir plauktā vai atmiņā kāda no 70 grāmatām, kuru sarakstījusi Z.Mauriņa. Viņas darbus lasa skolēni, lasa studenti, lasa tie, kuriem šīs autores filozofija līdzinās Bībelei, kurā smelt gudrību dzīves izšķirošajos brīžos. Z.Mauriņa ir spoža esejiste, kuras citātus bieži vien izmantojam, lai ierakstītu apsveikuma kartītē. Neko vairāk un dziļāk nelasot. Bet būtu vērts! Z.Mauriņa ir pasaulslavena kā reti kurš cits Latvijas rakstnieks. Viņas grāmatas ir izdotas arī itāļu, angļu, krievu, zviedru, holandiešu, somu un dāņu valodā. Dzīves laikā viņa nolasījusi aptuveni 600 publiskas lekcijas Latvijā, Vācijā, Zviedrijā, Somijā, Austrijā un Francijā. Ir apbalvota ar Zviedrijas, Vācijas, Šveices stipendijām, prēmijām, godazīmēm.
Laila Uiska: “No Zentas Mauriņas varam mācīties dzīvotgribu.”
Nesen, apmeklējot Lejasciema kultūrvēsturiskā mantojuma un tradīciju centru, “Dzirkstele” saklausīja – vietējie iedzīvotāji reti kad uzjautā par iespēju ieiet istabā, kura veltīta Z.Mauriņas piemiņai. Toties Lejasciema viesi gan to vēlas redzēt, jo sevišķi ārzemnieki. Vai ir, ko redzēt? Sakarā ar Z.Mauriņas 125. dzimšanas dienu, kura ir 15.decembrī, šis jautājums skan sevišķi aktuāli.
Pirmais, kas krīt acīs, ieejot piemiņas istabā, ir sienas gleznojums. Tam dots nosaukums “Zentas Mauriņas dzīves ceļš”. Un tas patiešām ir simboliski attēlots gleznojumā. Autore lejasciemiete Laila Uiska “Dzirkstelei” saka: “Gleznojot Zentas Mauriņas dzīves ceļu, es izdzīvoju līdzi viņas nozīmīgākajiem dzīves mirkļiem, katrs Z.Mauriņas domugrauds man lika brīnīties par viņas vienreizību un gara bagātību! Z.Mauriņa ir cilvēks, no kura mēs varam mācīties dzīvotgribu – dzīvot, nevis eksistēt! Neskatoties uz slimību, kura lika pavadīt dzīvi ratiņkrēslā jau no bērnības, Z.Mauriņa nepazaudēja šo dzīvotgribu, spēju ticēt, vēlmi izzināt, spēju skaisto ieraudzīt vienkāršībā, spēju uzticēties dzīvei un Dievam!”
Z.Mauriņas piemiņas istabā Lejasciemā ir arī informatīvie stendi par viņu pašu un vecākiem. Ir plaukts ar literātes sarakstītajām grāmatām dzimtajā valodā un svešvalodās. Un ir darba galds jeb pults – no koka gatavota palīgierīce, pie kuras savulaik strādājusi un savus sacerējumus rakstījusi Z.Mauriņa. Izturīga koka plāksne pieregulējama slīpumā tā, lai lasītājai/rakstītājai būtu ērti. Galds un Z.Mauriņas autordarbi, kas izdoti dažādās valodās, uz Lejasciemu atceļojuši no Rīgas un tālākām vietām – Austrālijas, Vācijas, ASV.
Joprojām bēniņos ir vecais logs
Un tomēr visvērtīgākā ir māja, kurā atrodas Z.Mauriņas piemiņas istaba, jo šajā namā viņa ir piedzimusi. Lejasciema kultūrvēsturiskā mantojuma un tradīciju centra vadītāja Dana Puidze stāsta – kādreiz bijusi doma, ka ēka tiks nojaukta, jo tā bija ļoti sliktā stāvoklī. Tagad māja izskatās cēli. Protams, ēkai ir mūsdienīgi plastmasas logi, iekšpusē ir veikts eiroremonts un telpās atrodas arī bibliotēka – stāsta D.Puidze un vērš uzmanību, ka bēniņos ir saglabājies vecais stikla logs, kas klāts ar baltām koka rūtīm un izskatās garšīgi – kā kraukšķīga vafele. Gara acīm var iedomāties, ka aiz tā loga stāv un uz šodienas Lejasciemu noraugās rakstnieces mamma Melānija Mauriņa ar jaundzimušo Zentu uz rokām. Bet varbūt aiz tā loga skan mūzika, kad pie klavierēm ir Melānija. Viņa taču bijusi pianiste.
Lai arī Z.Mauriņa Lejasciemā nodzīvojusi tikai sava mūža pirmo pusgadu un, protams, vēlāk neko no tā laika nevarēja atcerēties, reiz viņa esot šeit atgriezusies. “Pēc 30 gadiem viņa ir bijusi Lejasciemā ciemos. Lejasciemieši to toreiz komentējuši tā: “Mūsu mīļā daktera meita ir atbraukusi.” Ir tādas atmiņas,” stāsta D.Puidze. Mājā, kur mazā Zenta piedzima, atradās arī viņas tēva Roberta Mauriņa ārsta prakse. Viņš Lejasciemā strādājis deviņus gadus. Lejasciemieši, kuri tos laikus piedzīvojuši, diezin vai vairs ir starp dzīvajiem.
Zentas piemiņas istabā Lejasciemā ir apskatāma fotogrāfija, kurā rakstniece 1975.gadā iemūžināta kopā ar viņas divām māsām. V.Rudzītis apcerējis Z.Mauriņas dzīvi un savā personiskajā blogā ir izteicies, ka viņai bijušas piecas māsas un brālis. Ģimenei dzīvojot Grobiņā, divi no bērniem mazotnē miruši, visticamāk, no cukurslimības, turklāt abi 1903.gadā. Zentai tad bija 6 gadi, un šis pārdzīvojums atspoguļojies viņas autobiogrāfiskajā romānā “Tālā gaita”. Tajā brīdī Zenta jau bija pārslimojusi bērnu trieku, kas uz mūžu viņu piesaistīja ratiņkrēslam.
D.Puidze teic – pati Z.Mauriņa sacījusi, ka laikam tāpēc viņai tāds asarains mūžs, ka dzimusi vietā starp divām upēm – Gauju un Tirzu.
Kura no Lejasciemā dzimušajām ir tuvāka?
Latvijas Universitātes profesore Maija Kūle, kura arī dzimusi Lejasciemā, ir izteikusies par Z.Mauriņu, ka “viņa šodien nav moderna”. Patiešām! Z.Mauriņa ir no citas pasaules! M.Kūle paudusi – Z.Mauriņa atspoguļo tās humānisma idejas, kādas Ziemeļvalstu, vācu, arī krievu filozofijā un literatūrā bija 20.gadsimta sākumā un pirmajā pusē (“Zinātnes Vēstnesis” 1997.gada 22.decembris).
M.Kūle aicina mūslaikos Z.Mauriņu nepadarīt par “kaut kādu nacionālu burbuli”. Profesore arī uzsvērusi: nenoliedzams ir fakts, ka Z.Mauriņu pazīst un mīl Eiropā. M.Kūle izskaidroja, ka zinātnes, kultūras darbinieks mūsu utilitārajā šodienas skatījumā ir pārdabiska parādība, jo viņš nekalpo šodienas partijām, politiskajai konjuktūrai. To nevar sacīt par kādu citu lejasciemieti – rakstnieci Annu Abzaloni, dzimušu Saksi (1905-1981), kura bijusi Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas orgāna “Cīņa” nodaļas vadītāja no 1940.gada un PSRS Augstākas Padomes deputāte. Kuru šodien Lejasciemā atceras vairāk – viņu vai Z.Mauriņu (1897-1878)? “Dzirkstele” to jautā D.Puidzei, kura atbild: “A.Sakse liekas cilvēkiem pieejamāka, un daudziem lejasciemiešiem ar viņu saistījušās atmiņas. Tagad vairs nav daudz palikušu viņas laikabiedru, taču stāsti saglabājušies, kā kopā darbojušies vietējā amatierteātrī. Atceras A.Saksi kā savā laikā līdzesošu cilvēku.”
Kultūrvēsturiskā mantojuma un tradīciju centrā Lejasciemā ir vietējā vākuma senlietu ekspozīcija, kurā ir arī lietas no A.Sakses vecāku Oto un Minnas mājām, piemēram, ozolkoka skapis, arī gulta. Šajā ekspozīcijā ir arī senie latviešu darbarīki. D.Puidze zina teikt – A.Sakses vecāku ģimenē ar tādiem strādājuši. Šajā ekspozīcijā ir arī citas senās lietas, kuras nav tieši saistītas ne ar Z.Mauriņu, ne ar A.Saksi. Piemēram, divas senās laternas savā laikā Lejasciema ielas apgaismoja bez elektrības, arī priekšmeti no senajām telefonu centrālēm, kuras pirmās Latvijas brīvvalsts laikā bija Sinolē, Mālmuižā, Dūrē, Lejasciemā. Ir apskatāma arī lejasciemieša novadpētnieka Jāņa Kučera (1901-1989) savākto akmeņu (minerālu) kolekcija un daudz cita.
– Diāna Odumiņa
Fakti
* Deviņdesmito gadu sākumā Lejasciemā tika izveidota piemiņas istaba latviešu rakstniecei, tulkotājai un domātājai Zentai Mauriņai. Ideja par šo istabu pieder skolotājam Jānim Kubulniekam un vietējā muzeja vadītājai Intai Balodei. Sākumā piemiņas istaba atradās Lejasciema skolas telpās, bet kopš Z.Mauriņas 100 gadu jubilejas piemiņas istaba atrodas Rīgas ielā 18 – mājā, kur viņa Lejasciemā ir dzimusi 1897.gada 15.decembrī.
Avots: Lejasciema kultūrvēsturiskā mantojuma un tradīciju centrs
Zenta Mauriņa teikusi
* “Visapkārt saule un ziedi, un man gribētos, lai jūs te kaut kur tuvumā būtu, tad es aizietu pie jums un aiznestu visus, visus baltus ziedus.”
* “Mainās laikmeti, mainās virzieni, bet cilvēku stulbā netaisnība paliek arvienu tā pati.”
* “Kāds ķīniešu gudrais ir teicis: nodarbojies ar pārdomām, un visas lietas pašas atnāks pie tevis.
Latvietis varētu teikt: topi kluss, un visas lietas pašas atnāks pie tevis.”
* “Mēs dzīvojam laikmetā, kurā skaidrāk kā jebkad apzināmies, ka neviens no mums nav pasargāts no likteņa sitieniem, bet, ja ir kaut kas varenāks par vareno likteni, tad tā ir cilvēka drosme, kas aiz paša gribas stājas pretī liktenim. Un, ja tas tā, tad taisni stiprais jūt vislabāk, cik grūta, bet skaista ir dzīve.”
