“Unikāls gadījums! Vienkārši fenomenāli! Pirmo reizi manā praksē tik daudz interesentu ir sanākuši kopā,” ar šādiem vārdiem arhitekts Ilmārs Dirveiks 8.novembra rītā sāka vadīt ekskursiju Beļavas muižas kungu mājā (atbilst 18.gadsimtam) jeb pilī.
I.Dirveiks veda interesentus cauri visai pilij līdz pašiem bēniņiem. Par to, ka visi klātesošie bija “uz viena viļņa” un patiešām sajūsminājās par ēku, liecināja ilgie aplausi, kuri skanēja šīs ekskursijas beigās.
I.Dirveiks ir veicis šīs ēkas, kura ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis, un tās apkārtnes pētniecību Gulbenes novada vēstures un mākslas muzeja uzdevumā. Izpētei finansējumu 7000 eiro bija piešķīris Valsts kultūrkapitāla fonds.
Beļaviešiem pašiem liela interese
Starp interesentiem patiešām bija gan kultūrvēstures eksperti, gan beļavieši, gan vietējās inteliģences pārstāvji, gan deputāti, gan skolēni. Sapulcējušies bija gandrīz simts cilvēku.
Starp viņiem arī šajā muižas ēkā vairs neeksistējošās Krišjāņa Valdemāra pamatskolas bijusī skolotāja Herunda Zuša. Viņa devās līdzi pārējiem iekšā telpās, klausījās I.Dirveika stāstījumu un vēlāk “Dzirkstelei” atzina: “Daudz ko mēs, šajā skolā strādājušie, nemaz nezinājām par unikālajām vērtībām, kas te ir. Piemēram, kādi zīmējumi ir zem sienu krāsojuma slāņa. Domāju, ka pirmoreiz zīmējumi ar eļļas krāsu ir aizkrāsoti jau 1925.gadā, kad te tika izveidota pagastskola, tā saliekot kopā trīs šīs apkārtnes skoliņas. Vēlāk krāsa sienām virsū klāta vēl un vēl.”
Bijušais Beļavas pagasta pārvaldes vadītājs Aivars Rakstiņš iesaistījās šajā sarunā un teica: “Pat iedomāties nevaru, cik krāsu slāņi uzklāti šīm telpu sienām! Te pētnieku izdarītajos sienu atsegumos var redzēt, ka klājums ir vismaz 3-4 milimetru biezumā. Kāds tur brīnums, ja skolas pastāvēšanas laikā kosmētiskie remonti tika veikti gandrīz katru vasaru.”
Savukārt Beļavas seniore, kura laikrakstam sevi nosauca par Rudīti, sacīja: “Es gāju skolā Beļavas pilī, mani bērni te mācījās un arī mazbērni. Žēl, ka pils četrus gadus stāv neapdzīvota. Vēl vairāk žēl, ja tā pamazām aizies postā. Pašvaldībai vajag kaut ko domāt un darīt, lai tā nenotiktu!”
Muižai ir daudz autentiskā, unikālā
I.Dirveiks uzsvēra, ka vērtīgs ir ēkas iekšējais plānojums, kas saglabājies līdz mūsdienām gandrīz nemainītā veidā, tikai ar sīkām izmaiņām. Daudzu telpu sākotnējās funkcijas ekspertam ir pilnīgi skaidras, bet par citām vēl viennozīmīgi pateikt nevar.
“Kad ieejam ēkā, pa labi ir durtiņas uz pagrabstāvu. Te ir jautājums: kur bija virtuve?” sacīja I.Dirveiks. Virtuves ēkā varējušas būt pat divas. Par īpašu vietu pētnieks uzskata bēniņu telpu, kas ir autentiska un atbilst 18.gadsimta vidum. Tur redzamas masīvas priedes koka (nevis ozola, kā kļūdaini uzskata daudzi) konstrukcijas.
Ēkai ir daudz autentisku elementu, arī 18.gadsimtā būvētās kāpnes, kuru krāsojumā bija imitēts marmors. Savukārt margas atbilst 19.gadsimtam. Un šāds divu gadsimtu salikums vietām konstatēts ēkā arī citos elementos.
I.Dirveiks vērsa klātesošo uzmanību uz grīdu, ieejot iekšā namā. Maldīgi daudzi to uzskata par marmorā veidotu. “Tā ir sārto un pelēko dolomīta akmeņu grīda. Tas ir retums Latvijā,” skaidroja eksperts. Šo grīdu viņš dēvēja par ūnikumu. I.Dirveiks bilda – daudz no ļoti vērtīgā ēkā varēja iznīcināt 1925.gadā, kā arī pagājušā gadsimta 50.-60.gados.
Vedot telpā, pētnieks vērsa uzmanību uz daudzām unikālām detaļām. Viņš uzsvēra, ka Beļavas pils telpu durvis 85 procentu apmērā ir saglabājušās tādas, kādas bija sākotnēji. Ar skaistu veidojumu, ar misiņa eņģēm, kuras, visticamāk, ir vietējo Vidzemes amatnieku izgatavotas. Līdzīgas durvis ir Rundāles pilī.
Saglabājušies arī Beļavas pils sākotnējie griestu dekoratīvie veidojumi. Visās telpās neskarti ir arī ēkai raksturīgie sienu apdares paneļi, kas gan vēsturiski uzlikti vēlāk, un to rašanās laiks “radīja galvassāpes” ekspertiem. I.Dirveiks vērsa uzmanību uz telpu logiem, kuri atbilst 18.gadsimta vidum.
Interjerā savijas 18. un 19.gadsimts
Sienu gleznojumi, kuri atklāti ēkā, atbilst dažādiem periodiem – tā uzskata pētnieks. Ir gan zīmēts “putnubūris”, gan antīks portrets profilā. Un tas gan esot tipisks 19.gadsimta sākumam.
Pētnieks vērsa uzmanību arī uz pilī esošajam podiņu krāsnīm ar zīmētam vāzītēm. Tās esot ļoti vērtīgas, 18.gadsimtā bijušas tipiskas ziemeļu Vidzemei. “Pievērsiet uzmanību katras krāsns kājiņām un flīzītēm zem krāsnīm!” Pieļaujams, ka šīs flīzes izgatavotas aptuveni 1760.gadā.
Pētnieks pauda, ka absolūtu pārsteigumu sagādāja centrālā zāle, kur sienas klātas ar marmora imitācijas apmetumu, kas ir “ļoti ekskluzīvs un dārgs pasākums”. No šīs telpas sākotnēji bijusi izeja uz terasi, kur pretī – lauce (šobrīd pārvērsta par akmeņdārzu). Telpā vēl ir divi sienā iebūvēti skapji, aiz kuriem pusapaļas nišas. Telpā saskatāma kamīna vieta. I.Dirveiks pieļāva, ka zem grīdas tagadējā seguma, kurš ir par augstu, apakšā varētu būt autentiskā grīda.
Kādreizējā skolotāju istabā zem šajos laikos pieliktajiem koka griestiem apakšā ir īpaša autentiska griestu platforma.
Eksperts teica, ka izpētē palīdzējuši vēsturiskie dokumenti, apraksti, kas devuši ierosmi veikt padziļinātu pētīšanu ēkā konkrētās vietās. Taču I.Dirveiks vērsa uzmanību uz bojājumiem ēkā, izbrukumiem sienā. “Tā ir aktualitāte – svarīgāka par sienu gleznojumu atsegumiem, jo liecina, cik ātri viss var aiziet bojā,” viņš sacīja.
Beļavas muižā liek ieplest acis
8.novembrī pēc ekskursijas Beļavas muižā Gulbenes novada domes telpās notika zinātniskā konference, kurā uzstājās arī mākslas vēsturnieks Imants Lancmanis. Viņš uzdāvināja novada domes priekšsēdētājam Andim Caunītim savu sarakstīto grāmatu par Latvijas muižām, pats arī parakstījās zem personiska veltījuma vārdiem.
Vēsturnieks akcentēja – Beļavas muižas kungu māja pārsteidzoši ir pārdzīvojusi divus pasaules karus, padomju gadus. “Šī māja stāv. Es jau sen to pazīstu. Pirmoreiz te biju 1967.gadā, kad fotografēju. Toreiz visās telpās es nemaz nevarēju iekļūt. Tad 2015.gadā es šo ēku apskatīju. Bet arī šoreiz (apmeklējot ēku 8.novembrī – red.) es ar platām acīm skatījos un domāju: kā tas var būt?! Gandrīz visas durvis ēkā ir vecās. Nevienam neniezēja nagi tās izraut ārā un vietā ielikt saplākšņus, ņemot vērā 1925.gada pārbūves ēkā, pēckara pārbūves. Tur viss ir. Paskatāmies griestos…” sacīja I.Lancmanis. Viņa uzskats – ēka būvēta pēc 1750.gada. Ēka apvieno “ļoti brutālo, vienkāršo” un rokoko, kas spilgti redzams, piemēram, zāles griestu veidojumā.
“Rokoko ir skāris šo muižu smagi – labā nozīmē. Pirmkārt, paneļi (sienu – red.) un durvis. Un šī te iebūvētā mēbele (skapis – red.), kas ir kas vidējs starp vitrīnu, bufeti un kumodi. Un tāpat, visticamāk, krāsnis ir nākušas šajā brīdī,” teica I.Lancmanis un šos rokoko elementus attiecināja uz 1760.gadu vidu, nosaucot tos par Beļavas muižas “rokoko izrāvienu”.
Viņš vērtēja muižu, apkārtni kopumā ar nozīmi “Eiropas mērogā”. Pēc I.Lancmaņa domām, tas ir tikai labās gribas jautājums, ko pašvaldība turpmāk darīs ar šo kultūras pieminekli.
