Kā koši krāsaina izrāde ir Ligitas Zvirbules 70. jubileja Tirzas kultūras nama lielajā zālē. Tā ir atraktīva, piestrāvota ar sirsnību un dzirkstošiem smiekliem, jo tāda ir pati jubilāre. Dekorācijas nav vajadzīgas, jo skatuves podestus aizņem ziedi, ziedi un ziedi, kas dāvāti sirsnībā un mīlestībā.
Sākums ir visiem negaidīts, kad Ligita iebrāžas zālē kā Bebene (loma izrādē “Skroderdienas Silmačos”) un meklē nešpetno līgavu, kuru pati atveidoja nesen amatierteātru veidotajā izbraukuma izrādē. “Tak jaunas meitenes atrodamas! Nu kur tu vecene bāzies! Bet tak neklausa… Viņa jau tikai pa nakti parādās kā uzlecošā zvaigzne,” šķendējas Bebene. Tik neparasti un spilgti ar nelielu ironijas devu sevi piesaka jubilāre par spīti cienījamiem gadiem.
Un pēc brītiņa skaisti saposusies ienāk Ligita. Viņu sagaida bērni un mazbērni, katrs ar savu mīļumu, sniedzot pa rozes ziedam un ietverot mīļuma lokā. “Es neatskatīšos uz saviem gadiem, es skatīšos uz priekšu,” saka jubilāre. Kas Ligitu pazīst, zina – tā viņa dara vienmēr, arī pārvarot sāpes un grūtības.
Viņa ļoti priecājas, ka ir kopā ar saviem mīļajiem bērniem, saviem mīļajiem mazbērniem, saviem draugiem, saviem radiem un saviem mīļajiem kolektīviem: kori, teātri, ansambli, deju kolektīvu. Jā, Ligita ir bijusi un vēl ir to dalībniece. Viņai lieki būtu vaicāt, kā var visu paspēt, kur rod spēku un enerģiju, jo tieši dziesma, deja, teātris un kolektīva izjūta to dod. Un katrs kolektīvs šo patiesību apliecina savā apsveikumā.
Pirmais jubilāri sveic Tirzas teātris ar tā vadītāju Aldu Alberti, kas liek Ligitai “strādāt” kā mēģinājumos. Jāatceras, cik izrādēs viņa ir piedalījusies pēdējo desmit gadu laikā, jo pirmās droši vien neatceroties. Bet Ligita apgalvo, ka atceras tieši pirmās. Tad nu pēc aprēķina, ka varētu būt divas izrādes gadā, tiek secināts – vairāk nekā 50 lomas bijušas. Bet kādas? Par izrādē “Kārdināšana” atveidoto lomu Ligita smejot atzīst: “Tāda visu mūžu esmu bijusi.” Vienu pēc otras jubilāre atceras spilgtākās lomas, bet vislielākā “čina” viņai bija partijas sekretāre izrādē par Kārli Ulmani. Ligita citē savu lomu: “Vienā dienā vista var izdēt divas olas, nevis vienu.” Apsveikums izskan ar Lilioma dziesmu “Atkal, atkal ir debesis pušu…”, kas ir kā teātra himna.
“1985. ir pirmais gads, kad kopā ar kori biji Rīgā dziesmu svētkos. Tātad bijuši astoņi lielie dziesmu svētki,” rezumē Tirzas kora diriģente Gunta Apine. Un, protams, atkal skan kopēja dziesma.
Ligita apgalvo, ka vecums nav šķērslis un tagad ir labākie gadi. Par tiem jubilāre aicina pacelt šampanieša glāzes un, novēlot viņai laimi, izdzert tās. “Viss, ko vēlas, vēl tikai būs,” tic jubilāre. To apliecina torte, uz kuras ir “07”.
— Mārīte Dzene
