Līdz 2.augustam Gulbenes muzejā skatāma spilgta mākslinieces Dainas Dagnijas izstāde.
Daina Dagnija dzimusi 1937.gadā Rīgā. Tēvs Rūdolfs Jēkabsons – Latvijas armijas virsnieks izglābās no Litenes, Dieva vadīts.
1944.gadā kopā ar ģimeni viņa devās bēgļu gaitās un 1951.gadā nonāca
Detroitā ASV. No 1954. – 1956.gadam Daina Dagnija studēja Mākslas
studentu līgā Ņujorkā, vēlāk Deitroitas Mākslas un dekoratīvi lietišķās
mākslas skolā un tad Losandželosā Šonāra institūtā, kur kļūst par
pārliecinātu abstrakto ekspresionisti.
Gulbenes
vēstures un mākslas muzejā eksponētie darbi iezīmē mākslinieces radošās
darbības būtiskos posmus, parādot arī agrīnos Dainas Dagnijas darbus –
Okinavas periodu. „Okinava
bija pirmatnēja. Gleznoju eksotiskos okinaviešus, kuri nesa kurvjus un
kurināmos žagarus uz galvas, bet bērnus sievietes piesēja uz muguras.
Pēc abstraktā ekspresionisma posma, kas man atvēra tīro glezniecības
valodu, biju pilnībā atbrīvojusies no figurālās mākslas tradīcijām.
Svarīga bija forma, krāsu attiecības.”
Visu
mākslinieciskās karjeras laiku Daina Dagnija seko līdzi politiskajām
norisēm un izmaiņām pasaulē. Ar saviem darbiem māksliniece runā par
karu, par latviešiem, kuri devušies bēgļu gaitās. „Pēc atgriešanās Amerikā, apkārt
bija agresīva, enerģiska modernā Amerika, un, dabiski tā spiedās manos
darbos. Attīstījās spēcīgas krāsu mijiedarbes, nogludināju un definēju
formas un krāsu laukumus. Ap formām vēl apvilku krāsainu līniju.”
Pagājušā gadsimta 80.gadu sākumā māksliniece radīja darbu ciklu „Sieviete un govs”. „Pirmā baltā govs parādījās kā vīzija 1982.gadā. Tur vēl bija balta sieviete zilā plašumā.” Šis darbu cikls runā par visuma ritmiem cilvēka dzīvē, kā arī skar sievietes esības tēmu.
Dainas
Dagnijas glezniecībā atspoguļojas gan kā tūlītēja reakcija uz
sabiedrības procesiem, gan atsauc atmiņā personisku satricinājumu
brīžus. Cikls „Kritušie” sākas 1987.gadā Latvijas atmodas kustības
vilnī, kad mākslinieks Ilmārs Blumbergs Dainai parādīja fotogrāfiju,
kurā redzams, kā pie Brīvības pieminekļa Rīgā tiek apspiesta 1987.gada
23.augusta demonstrācija un kāds jauns vīrietis ar kājām augšpēdus tiek
grūsts čekas mašīnā.
Darbs
„Apsnigušie” no cikla „Senču ezeri”, tapis Baltijas valstu neatkarības
kontekstā. Ciklu iezīmē seno latviešu rituālu klātbūtne, mītiskums un
misticisms. Šīs tēmas pamatā ir iedvesmas smelšanā Atmodā un Ausekļa
dzejolī par Gaismas pili – no folkloras aizgūtās teiksmas par ezerā
nogrimušu pili, kura pacelsies tikai tad, kad kāds uzminēs tās vārdu.
Mākslinieces
jaunākie darbi ir sievietes enerģijas, kosmosa spēka un prāta pilni.
Viss mijas, vijas, elpo, joņo, triecas, plūst un virmo, atklājot
mākslinieces enerģijas spēku.
„Man
vienmēr gleznošana ir bijusi primārā. Padodos gleznošanas plūdumam,
kādam spēkam, kas ir manī. Tas ir bijis liktenis un absolūta vajadzība.
Mūsos ir kāds garīgs spēks, kas mūs vada. Tas mani ir atvedis Latvijā.
Es jūtu, ka esmu atkal atradusi savu zemi.”
