“Mums nevajag Rietumu mīlestību. Mums vajag viņu bailes” – tāds bija aizvadītās nedēļas Krievijas propagandistu galvenais refrēns. Līdztekus, protams, skanēja agresorvalsts diktatora Vladimira Putina jau jūnijā nodziedātā ārija: kur kāju spēris krievu zaldāts, tas ir mūsu.
Galvenie ideoloģiskās frontes cīnītāju apspriestie temati bija Putina un ASV prezidenta Donalda Trampa sazvanīšanās, Putina telefonsaruna ar Francijas prezidentu Emanuelu Makronu, kurš bija tās iniciators, un spriedze starp Maskavu un Baku.
Nemitīgi ziņās arī tika vēstīts par veiktajiem “atriebes” uzbrukumiem Ukrainas militārajai infrastruktūrai, kas patiesībā bija triecieni pa civilajiem objektiem, kuros gāja bojā un tika ievainoti civiliedzīvotāji. Īpaši jaudīgus triecienus Ukrainai nācās piedzīvot pēc Putina un Trampa telefonsarunas.
“Uzbrukumi Ukraini ne tikai turpinās. Tie pastiprinās. Gandrīz katru nakti krievi no gaisa iznīcina arvien vairāk Ukrainas: daudzdzīvokļu mājas, rūpnīcas, infrastruktūru un cilvēkus. Ukrainas augstākais komandieris ir paziņojis, ka krievi gatavo jaunu vasaras ofensīvu ar 695 000 karavīru, kas izvietoti visā frontes līnijā,” raksta vēsturniece un publiciste, vairāku grāmatu autore Anne Aplbauma.
Trampam neuzbrūk
Lai arī pēc sazvanīšanās ar Putinu Tramps pauda savu neapmierinātību ar Krievijas līderi, kā arī brīdināja Putinu, ka ASV varētu pastiprināt pret Krieviju noteiktās sankcijas, tomēr nedz Putins, nedz propagandisti nevienā brīdī neizteica savu neapmierinātību ar Trampu.
Vēl vairāk, 5.jūlija raidījumā “60 minūtes” tā vadītājs Jevgeņijs Popovs sarunu raksturoja kā konstruktīvu. Tiesa, vienlaikus gan tiek atzīts, ka Tramps līdz galam “neizprotot” konflikta cēloņus. Propagandists Vladimirs Solovjovs paziņoja, ka ar ASV vēlmi izbeigt konfliktu esot stipri vien par maz. Par Trampa pieļāvumu pastiprināt sankcijas pret Krieviju runāts netika.
Putina padomnieks Jurijs Ušakovs par notikušo telefonsarunu izteicās, ka Krievija vēl aizvien vēloties panākt politiski diplomātisku risinājumu Ukrainas konfliktam, taču tas varot notikt tikai pēc Krievijas noteikumiem, ņemot vērā tās “nacionālās drošības intereses” un novēršot konflikta cēloņus. Pats Putins kārtējo reizi visā vainoja Rietumus un NATO paplašināšanos uz Austrumiem.
Vienlaikus Kremlis ar sajūsmu uzņēma Trampa administrācijas lēmumu iepauzēt ieroču sūtīšanu uz Kijivu. Jāatgādina arī Trampa sūrošanās, ka iepriekšējā prezidenta Džo Baidena laikā ASV ir piegādājusi Ukrainai pārāk daudz ieroču, tāpēc tās noliktavas tagad esot pārāk tukšas. Jāpiebilst, ka amerikāņu vadošie militārie eksperti to noliedz, sakot, ka ASV ieroču ir pietiekami.
Iemeslu, kādēļ Kremlis nekritizē Trampa izteikumus saistībā ar Putina vēlmi nogalināt cilvēkus, žurnālā “The Atlantic” atklāj Aplbauma. Vēsturniece uzskata, ka ASV aizvien vairāk nosliecas par labu Krievijai, neraugoties uz to, ka Tramps ik pa laikam kritizē Putinu un izsaka līdzjūtību ukraiņiem.
“Pateicoties klusākiem lēmumiem, ko pieņēmuši viņa paša [Trampa] administrācijas locekļi, cilvēki, kurus viņš ir iecēlis, Amerikas pārorientēšanās uz Krieviju un pagriešanās pret Ukrainu un Eiropu uzņem apgriezienus – ne tikai retorikā, bet arī realitātē,” raksta Aplbauma.
Viņa arī uzsver, ka Krievijas propagandu visskaļāk un efektīvāk veicina ASV prezidenta ieceltie pārstāvji. “Stīvs Vitkofs, nekustamo īpašumu attīstītājs, kurš kļuva par Trampa galveno sarunu risinātāju ar Krieviju, neskatoties uz to, ka viņam nav nekādu zināšanu par Krievijas vēsturi vai politiku, regulāri atkārto nepatiesus Krievijas argumentus un propagandu. Viņš ir atkārtojis Putina viedokli, ko, iespējams, dzirdējis no paša Krievijas prezidenta, ka Ukraina ir tikai viltus valsts, ko viņi vienkārši salikuši kopā šāda veida mozaīkā. Šķiet, ka Vitkofs arī piekrīt Putinam, ka Ukrainas teritorijas, kas 1991.gadā nobalsoja par neatkarību no Maskavas, kaut kādā veidā ir “krievu”,” skaidro vēsturniece.
Aplbauma uzskata, ka, pieņemot šos apgalvojumus kā faktus, Vitkofs arī palīdz Putinam turpināt karu. Lai noturētu krievos uzticību, radītu šķelšanos starp Ukrainas sabiedrotajiem un varbūt pat radītu šaubas pašā Ukrainā, Putinam ir jāattēlo Ukrainas lieta kā bezcerīga un jāapraksta Ukrainas prasības kā nepamatotas. Viņam ir jāslēpj visvienkāršākie fakti par šo karu: ka viņš to sāka, ka viņš tā īstenošanas laikā ir nogalinājis simtiem tūkstošu cilvēku un ka viņa mērķis atkal ir iznīcināt vai nocirst galvu visai Ukrainai. Vitkofs palīdz atvieglot šo melu uzturēšanu gan Krievijā, gan ASV, gan Eiropā. Rakstu Aplbauma nobeidz ar zīmīgu teikumu – “Izvēloties atbalstīt Krieviju, ASV nodrošinās kara turpināšanos. Tikai atbalstot Ukrainu, pastāv cerība uz mieru”.
Atšķirībā no Trampa propagandisti izsmēja Makrona telefona zvanu Putinam. Solovjovs, kā pašam šķita, gaumīgi pajokoja, ka Makrons zvanīja tāpēc, ka telefonsarunas laikā viņam nav jāklausās savas sievas runāšanā. Vienlaikus tika uzsvērts, ka Putins Francijas prezidentam kārtējo reizi esot izskaidrojis, ka pie kara Ukrainā ir vainojami Rietumi un, tiklīdz beigsies ieroču piegādes Ukrainai, beigsies arī karš.
Nemierīgais Kaukāzs
Pēc attiecību saasināšanās starp Maskavu un Baku, kuru izraisīja Krievijas pilsētā Jekaterinburgā notikusī azerbaidžāņu aizturēšana par 20 gadus seniem noziegumiem, kuras gaitā apsūdzētie tika nežēlīgi piekauti un spīdzināti un kam par atbildi sekoja Baku notikusī Krievijas propagandas medija “Sputņik” vadības aizturēšana, propagandistu dusmas vērsās pret Azerbaidžānu.
“Tā ir valsts, kas izvērsusi propagandas karu pret Krieviju, apgalvo, ka Krievija un padomju Savienība ir tautu cietums. Tās ir pilnīgas muļķības,” klaigāja propagandisti, kā pierādījumu minot to, ka starp Krievijas bagātākajiem cilvēkiem vairāki ir azerbaidžāņu izcelsmes.
Tradicionāli tika paziņots, ka Baku asā reakcija uz aizturēšanām Jekaterinburgā nav nekas cits kā britu specdienestu operācija, kuras mērķis ir izspiest Krieviju no Kaukāza. Tāpat izskanēja vēstījumi, ka “britu specdienestu un Turcijas darbības, lai destabilizētu situāciju Azerbaidžānā, novedīs pie neizmērojamas traģēdijas un zaudējumiem, kas skars veselīgi domājošos Azerbaidžānas pilsoņus. Jebkādām darbībām, kas vērstas pret mūsu pilsoņiem, būs asimetriska pretreakcija, ieskaitot tirdzniecības sankcijas”. Propagandisti arī kārtējo reizi skandēja, ka nepieļaus “bezpreģelu” pret Krievijas pilsoņiem, kas strādā citās valstīs.
Skandalozais Krievijas Federācijas Drošības padomes priekšsēdētāja vietnieks Dmitrijs Medvedevs paziņoja, ka Rietumi darbojas Kaukāzā, jo grib no turienes izspiest Krieviju. Viņaprāt, Azerbaidžāna tīšām naidojas ar Krieviju, jo grib tuvināties Turcijai, kas ir NATO valsts.
Savukārt Kārnegi Krievijas Eirāzijas centra vieszinātnieks Zaurs Širijevs par Maskavas un Baku konfliktu laikrakstam “The New York Times” norādījis, ka galvenā problēma nav šie atsevišķie incidenti, bet gan tas, kā abas puses redz attiecības.
“Šķiet, ka Krievija ar Azerbaidžānu vēlas tādas attiecības, kādas tai ir ar Baltkrieviju – kas nozīmē atkarību no Maskavas, politisko lojalitāti un Krievijas pieņemšanu kā vecāko partneri,” skaidro Širijevs.
Vienlaikus Azerbaidžānas opozīcijas līderis Ali Karimli laikrakstam paudis, ka Azerbaidžānas prezidents Ilhams Alijevs ir izveidojis klasisku autoritāru režīmu un saglabā monopolu gan politiskajā, gan ekonomiskajā dzīvē. Un viņam nav nekāda nodoma dalīties šajā absolūtajā varā – pat ne ar Putinu.
Propagandistu retorika apstiprina Širijeva teikto, ka krievi postpadomju telpu uzskata par savu īpašumu. To apliecina gan retorika par Azerbaidžānu, gan niknuma lēkmes pret Armēniju un tās premjerministru Nikolu Pašinjanu.
“Makrons, kurš ir sātanists, kā to pierāda Parīzes Olimpiskās spēles, sazvanījās ar Pašinjanu. Un runāja par kristietības iznīcināšanu. Ja beigsies kristietība Armēnijā, beigsies valsts vēsture, tā būs tikai Turcijas province,” klaigāja Solovjovs. “Kas apvieno Eiropas valstu elites? Sātanisms. Paskatieties uz Moldovu. Tur pie varas ir sātaniski riebekļi. Tāpat Gruzijā līdz vēlēšanām pie varas bija nacistiski sātaniski riebekļi. Tuvojas Antikrista valdīšana. Pašlaik notiek reliģiska cīņa starp labo un ļauno. Un te jau visi joki beidzas.”
Krievu fašisma ideologs Sergejs Medvedevs klāstīja, ka Krievijai būtu vislabākās attiecības ar postpadomju valstīm, ja tās nenaidotu Lielbritānija. Un kur ir briti, tur esot krimināls, narkotikas un ieroču tirdzniecība.
To, ka Krievijā valda absolūti impēriska domāšana, kārtējo reizi apliecināja spriedelējumi, ka neviena valsts neeksistē politiskā vakuumā un jautājums ir tikai par to, kura lielvara uz to iedarbojas un to ietekmē. Krievijai esot jādara viss, lai tā nezaudētu savu ietekmi postpadomju telpā. Par to, ka valsts var neatkarīgi pieņemt lēmumus, krievi tikai pasmejas, jo visa pasaule taču esot sadalīta lielvalstu interešu zonās.
Eiropu gaida nacistu liktenis
Propagandisti, kas savai auditorijai jau ir postulējuši, ka starp kareivīgo NATO un ASV nekādā ziņā nav liekama vienlīdzības zīme, uzkurina kara kaislības un negācijas pret Eiropu, kuras nacistiskie pēcteči atkal gribot doties “nach osten”.
“Kamēr mēs nedosim Eiropai preventīvu triecienu, tā neapstāsies. Viņus gaida tradicionālais nacistu liktenis – mēs tos iznīcināsim. Vācieši iet pa ierasto ceļu, kas vienmēr beidzas vienādi – ar krievu zaldātu maršu Berlīnē. Protams, mēs tur maršēsim, kad radiācija būs izklīdusi. Tad mēs klusi un mierīgi tur izvietosim savu garnizonu. Putins jau skaidri formulēja – kur kāju spēris krievu zaldāts, tas ir mūsu,” pauda Solovjovs.
Vienlaikus ar draudiem Eiropas “nacistiem” notiek pakāpeniska Staļina reabilitācija. Aizvien biežāk asiņainais tirāns tiek citēts, tiek runāts par viņa ieguldījumu nacisma sakāvē utt. Solovjova raidījumā pat tika visā pilnībā nolasīts Staļina tosts par godu uzvarai, un fonā bija viņa bilde.
Līdz ar to nemaz tik margināls vairs nešķiet pagājušās nedēļas Krievijas komunistiskās partijas plēnumā pieņemtais dokuments, kurā PSRS līdera Ņikitas Hruščova ziņojums, kurā tika nosodīts Staļina personības kults, pasludināts par kļūdainu, vienpusēju un vēsturiskajai patiesībai neatbilstošu.
Līdztekus aizvien skaļāk izskan nosodījums pirmajam un pēdējam PSRS prezidentam Mihailam Gorbačovam, kurš nu jau atklāti tiek saukts par nodevēju un Rietumu pakalpiņu.
