Rīga, 28.aug., LETA. Valdība šodien lems par minimālās darba algas paaugstināšanu no nākamā gada 1.janvāra.
Plānots, ka minimālā darba alga par 40 stundu darbu nedēļā pieaugs par 40 latiem un būs 160 lati.
Paredzēts, ka, minimālā stundas tarifa likme pieaugs no 0,713 līdz 0,962 latiem. Stundas tarifa likmi rēķina atbilstoši 2008.gada darba laika kalendāram, ņemot vērā gada vidējo darba stundu skaitu mēnesī.
Pusaudžiem un tiem cilvēkiem, kuri ir pakļauti paaugstinātam riskam, minimālā stundas tarifa likme būs 1,1 lats, jo viņiem saskaņā ar Darba likumu ir atļauts strādāt septiņas stundas dienā jeb 35 stundas nedēļā.
Lai nodrošinātu, ka minimālo darba algu pilnā apmērā saņem tie darbinieki, kuri nostrādājuši visas mēnesī noteiktās darba stundas un kuriem algu par padarīto darbu rēķina pēc minimālās stundas tarifa likmes, darba devējam paredzēts pienākums izmaksāt minimālo algu par padarīto arī tajos mēnešos, kad darba stundu skaits ir mazāks par gada vidējo darba stundu skaitu mēnesī, piemēram, februārī, norāda Labklājības ministrijas (LM) speciālisti.
Tāpat noteikumos iekļauta atsevišķa norma, kas paredz, ka darbiniekiem, kuri nostrādājuši visas mēnesī noteiktās darba stundas un kuriem nolīgta akorda algas sistēma, aprēķinātā darba alga nedrīkst būt mazāka par minimālo darba algu.
Pēc Finanšu ministrijas aprēķiniem, minimālās algas paaugstināšanai no 120 uz 160 latiem nākamā gada budžetā papildus nepieciešams 16,1 miljons latu. Plānots, ka papildu ieņēmumi budžetā būs 70,6 miljoni lati.
Saskaņā ar LM rīcībā esošajiem statistikas datiem pērn minimālo darba algu vai mazāk saņēma 66 200 cilvēki jeb 8,9% no strādājošo kopskaita. Visvairāk minimālās algas saņēmēju – 58 700 tūkstoši cilvēku jeb 88,7% – strādā privātajā sektorā, bet sabiedriskajā sektorā – 7500 cilvēku jeb 11,3%.
Latvijas Pašvaldību savienība atbalsta minimālās darba algas izmaiņas, ja pašvaldībām tiks saglabāti iedzīvotāju ienākuma nodokļa ieņēmumu pieauguma tempi, proti, tiek noteikts tāds iedzīvotāju ienākuma nodokļa procentuālais sadalījums starp pašvaldību un valsts budžetu, kas nodrošina iespējamā nodokļa ieņēmumu samazinājuma un izdevumu palielinājuma kompensāciju pašvaldību budžetiem, kā arī ja minēto faktoru tiešā fiskālā ietekme ir sabalansēta ar ieguvumiem pārējos budžeta ieņēmumos.
