Aļonas
Ostapenko panākumi “Roland Garros” kortos Parīzē un pavisam
nesen arī Vimbldonā Latvijā radījuši krietnu laiciņu neredzētu
tenisa bumu. Taču patiešām sen neredzētu? Ernestam Gulbim ir
liela taisnība, sakot, ka par tenisu cilvēkiem ir ļoti īsa
atmiņa.
Ernests
Gulbis 2014. gadā uzlidoja līdz savam augstākajam punktam –
“French Open” pusfinālam. Pa ceļam uz to viņš iespaidīgā
mačā pieveica pašu Rodžeru Federeru, un tovasar Latvijā reti
kurš nezināja par harizmātiskā un ārzemju mediju iecienītā
Gulbja gaitām Parīzē.
Taču
traumas, neveiksmes un savā ziņā arī psiholoģiskā nenoturība
neļāva Gulbim noturēties ne tikai ATP ranga desmitniekā, bet arī
slavas virsotnē. Arvien biežāk pienāca ziņas par Gulbja
negaidītiem zaudējumiem rangā krietni zemāk esošiem spēlētājiem,
un nieka divus gadus pēc milzīgā sasnieguma Parīzē par Gulbja
apņēmības pilnajiem izteikumiem atgriezties elitē vidējais
Latvijas līdzjutējs jau vairs tikai smīnēja.
Turklāt
pamazām uzradās jauni favorīti, pareizāk sakot, favorītes.
Anastasija Sevastova iedvesmojoši atgriezās profesionālajā tenisā
un ir nostabilizējusies WTA ranga divdesmitniekā. Bet par Ostapenko
paveikto pēdējos mēnešos atgādināt laikam lieki. Uz Ostapenko
fona arī Gulbja trešās kārtas sasniegšana Vimbldonā palika
nedaudz ēnā, lai gan no traumām atlabstošam spēlētājam bez
nopietnu spēļu prakses šogad tas ir liels panākums. Sporta
totalizatora “Betsafe” eksperti Gulbim iepriekš bija piedēvējuši
piesardzīgas izredzes pārvarēt pirmo kārtu, bet trešās kārtas
sasniegšana tika uzskatīta par visai mazticamu notikumu.
Tādu
rādītāju kā popularitāte ir ļoti grūti precīzi izmērīt,
taču Gulbis kā ilggadējs elites (TOP30) pārstāvis vienā no
populārākajiem individuālajiem sporta veidiem pasaulē ir liels
kandidāts uz uzvaru Latvijas sportistu vidū, ja šāds globāls
pētījums tomēr tiktu veikts. Lai arī Latvijā pašā dominē
basketbols un ziemas sporta veidi ar hokeju un skeletonu priekšgalā,
lielākajai daļai pārējās pasaules ir pavisam citas prioritātes,
kuru vidū ir arī teniss. Piemēram, Vimbldonas 2016. gada turnīra
TV auditorija sacensību oficiālajā mājaslapā tiek lēsta lielāka
par vienu miljardu.
Latvijai
šobrīd ATP un WTA ranga labāko divdesmitniekos ir divas pārstāves
– Ostapenko un Sevastova, kamēr Gulbis, neskatoties uz ļoti zemo
ranga vietu un nestabilo fizisko kondīciju, joprojām tiek piesaukts
pasaules sporta medijos kā augsta līmeņa spēlētājs. Vai trīs
pasaulē pazīstami spēlētāji padara Latviju par tenisa valsti?
Nepadara gan, jo gan Gulbja, gan Sevastovas, gan Ostapenko iziešana
slavas gaismā ir nevis iestrādās sistēmas rezultāts, bet stāsts
par atsevišķu sportistu talantu, cīņassparu un parocīgiem
apstākļiem.
Ja
WTA ranga divdesmitniekā vismaz divas pārstāves ir tikai tādām
valstīm kā ASV, Krievijai, Francijai, Čehijai un Latvijai, tad
iemesls lepoties noteikti ir. Taču bez Aļonas un Anastasijas
Latvijai ranga pirmajā tūkstotī ir vēl tikai Diāna Marcinkeviča
(328. vietā). Un ar trim spēlētājam ranga pirmajā tūkstotī
Latvija īpaši neizceļas par Baltijas mērogā (Igaunija divas
spēlētājas, Lietuvai viena), kamēr Čehijai pirmajā simtniekā
vien ir septiņas spēlētājas, kamēr pirmajā tūkstotī – 35.
Tur arī var runāt par tenisa sistēmu valstī, nevis atsevišķiem
unikāliem gadījumiem.
Protams,
“Grand Slam” tituls ir lielāks panākums nekā pusfināls, ja
salīdzinām Ostapenko un Gulbja lidojumu augstumu, taču abus vieno
tas, ka savā laikā tie tika uzskatīti par ļoti, ļoti mazticamiem
notikumiem. Sporta
totalizatora “Betsafe” izliktajās likmēs Ostapenko uzvara
“French Open” tika novērtēta ar koeficientu lielāku par 100,
kamēr sekojošajā Vimbldonā viņas uzvaras koeficients bija jau
apmēram sešas reizes mazāks. Līdz “US Open” vēl krietns
laiciņš – pusotrs mēnesis -, bet skaidrs, ka Ostapenko tik drīz
vairs neļaus bukmeikeriem aizmirst par sevi. Aktuālāks jautājums,
ņemot vērā Gulbja nieka pāris gados veikto piezemēšanos, ir vai
Ostapenko neļaus par sevi aizmirst arī Latvijas līdzjutējiem?
