26. aprīlī apritēs 39 gadi kopš kodolkatastrofas Černobiļas atomelektrostacijā Ukrainā. Trešdien Gulbenes novada kultūras centrā notika pasākums, kurā Latvijas savienības “Černobiļa” pārstāvji pateicās Gulbenes novada sabiedrības vairākiem pārstāvjiem par atbalstu katastrofas seku likvidēšanas dalībniekiem.
Ģimenes ārstam Egilam Luguzim tika pasniegta Ukrainas starptautiskās apvienības “Kraina” medicīnas medaļa par ieguldījumu pacientu ārstēšanā un veselības veicināšanā. Mediķe Sandra Pērkone, kura ir ģimenes ārstes Līgas Virziņas palīdze, saņēma Ukrainas starptautiskās apvienības “Kraina” labdarības medaļu par ieguldījumu pacientu medicīniskajā aprūpē.
Zobārstei Mārītei Veigulei ir piešķirta Latvijas savienības “Černobiļa” Goda zīme par pacientu ārstēšanu. Visi trīs medicīnas darbinieki šādi tika sumināti par vienotības stiprināšanā starp Latviju un Ukrainu.
Pašvaldības sociālā darbiniece Dace Dzilna, kuras pārziņā ir klienti Daukstu un Līgo pagastā, saņēma Latvijas savienības “Černobiļa” krūšu nozīmi “Māte Latvija” par sniegto atbalstu kodolkatastrofas seku likvidatoriem. Goda diplomu saņēma gulbenietis Juris Greibers, kurš trīs gadus ir Gulbenes novada “černobiliešu” koordinators. Gulbenes novada domes priekšsēdētājam Andim Caunītim tika pasniegta Latvijas savienības “Černobiļa” Goda zīme, tādējādi akcentējot pašvaldības nozīmi un ieguldījumu kodolkatastrofas seku likvidatoru atbalstīšanā.
Toreiz cīņa ar neredzamo ienaidnieku, šodien – ar redzamo
Novadā šobrīd oficiāli ir zināmi 29 “černobilieši”, no tiem Gulbenē – 7.
Tomēr, iespējams, ir vēl tādi, kuri nav saistījušies ar minēto sabiedrisko organizāciju. Par to “Dzirksteli” informēja J.Greibers. “Bija gadi, kad šeit sapulcējās pilna zāle “černobiliešu”,” teica Latvijas savienības “Černobiļa” prezidents Arnolds Ārvaldis Vērzemnieks.
Latvijā savulaik bijuši aptuveni 7000 “černobiliešu”. Tagad esot 3500 tādu, kas saņem sociālo pabalstu, ieskaitot arī atraitnes. Pēc A.Ā.Vērzemnieka aplēsēm esot vēl Latvijā pārsimts tādu cilvēku, kuri ir piedalījušies Černobiļas atomelektrostacijas katastrofas seku likvidēšanā, taču nav oficiāli stājušies uzskaitē, lai saņemtu sociālo pabalstu.
Latvijā esošie “černobilieši” pārstāv septiņas tautības un visi turas kopā, jūtas vienoti – teica Latvijas savienības “Černobiļa” viceprezidents Māris Šops. Viņš sasaistīja šo solidaritāti ar šodienas ukraiņu cīņu viņu valstī. M.Šops teica, ka 1986. gadā Černobiļā notika cīņas ar neredzamo ienaidnieku, bet šodien Ukrainā – ar redzamo. Viņš pauda bažas par to, ka karadarbība notiek arī Černobiļas atomelektrostacijas tuvumā.
Joprojām jūtamas padomju valsts cinisma sekas
E.Luguzis “Dzirkstelei” pauda – tikai ar gadiem var saprast, ko ir pārdzīvojuši šie cilvēki, kuri bijuši Černobiļas kodolkatastrofas seku likvidācijā. Viņi ar šo traumu turpina dzīvot. Tas ir Černobiļas sindroms, kas attiecināms uz padomju gadiem. Tāpat kā ir Afganistānas sindroms.
“Tas bija tāds padomju valsts cinisms – aizdzīt cilvēkus bez zināšanām likvidēt atomelektrostacijas katastrofas sekas. Mediķi zina, ka šo ietekmi, ko izjuta likvidatori, nevar salīdzināt ar atombumbas sprādzienu piedzīvojušajiem. Černobiļas teritorija nebūs izmantojama simtiem gadu. Un tur bijušie cilvēki aiznesa sev līdzi to ietekmi… Tas ir stress uz mūžu, kas ietver fiziskās un psiholoģiskās ciešanas. Ne visi tika ar šo stresu galā. Bija tādi, kuri sāka pastiprināti lietot alkoholu. Visu cieņu tiem, kuri ir to visu pārdzīvojuši,” teica E.Luguzis.
Viņš vērsa uzmanību, ka valsts medicīnas aprūpes sistēma patur redzeslokā “černobiliešu” ģimenes, notiek ikgadējās veselības pārbaudes un to var vērtēt arī kā ieguldījumu zinātnē. Viss tiek ļoti precīzi dokumentēts. Tas tiešām tiek darīts. Latvijai ir sava pieredze.
S.Pērkone laikrakstam teica, ka viņa ir saskarē ne tikai ar kādreizējiem Černobiļas kodolkatastrofas seku likvidētājiem, bet arī ar viņu bērniem un mazbērniem. “Visi daudzmaz turas. Medicīna attīstās. Visiem pacientiem sekojam līdzi viņu veselībai,” viņa sacīja.
