Nesenās pirts sarunas uzjundīja manī vecu tēmu – par to cik labi vai slikti materiāli situēti Latvijā ir politiski represētie, kuriem piederu es pats.
Kad Gulbenē apmeklēju bānīša pirti reizē ar citiem vīriem, ko tikai nedabūju tur dzirdēt! Piemēram, ka manu vecāku ģimene ar visiem trim bērniem izsūtīta tāpēc, ka mans tēvs bijis muļķis. Vajadzējis iebarot izsūtītājus ar kandžu, un mēs būtu palikuši mājās. Vai, piemēram, ka veltīgi politiski represētie tiek nostādīti augstāk par bijušajiem Latvijas kolhozniekiem, jo arī tie esot zaudētāji un cietēji. Vēl bieži dzirdu pārmetumus, ka man un citiem represētajiem ir liela pensija, lieli pabalsti, ka mēs bagāti dzīvojot, ka mums ir dažādas privilēģijas.
Es kā bērns Sibīrijā esmu sabijis izsūtījumā 10 gadus. Es labprāt tiem, kuri skauž, atdotu šo savu 10 gadu stāžu, kas man pierēķināts pie vecuma pensijas. Nekas daudz jau tur naudas izteiksmē nesanāks. Bet morālā izteiksmē? Atceros tos šausmu gadus, kad mamma Sibīrijā mums, saviem trim bērniem, teica: “Iesim gulēt, jo tad aizmirsīsies izsalkums.” Bija brīži, kad mums nebija nevienas maizes drupačas, tikai mazliet sāls trauciņā. Kā mēs izdzīvojām? Mūsu taču aizveda tādus, kādi stāvējām. Ar to, kas bija mugurā un kas tajā brīdī bija vēderā. Vairāk – nekā. Kā mūs var salīdzināt ar Latvijā tobrīd palikušajiem kolhozu dibinātājiem, kolhozniekiem, kuriem bija darbarīki, zeme, kāds mājlops un iespēja pašiem par sevi parūpēties? Un kāds vispār man sakars ar kolhoziem?! Es taču neesmu piedalījies to dibināšanā!
Jā, agrāk bija noteikts, ka sabiedriskajā transportā politiski represētie var braukt par brīvu. Tagad dzirdēts, ka vispār tādu vadāšanu par brīvu grib izbeigt. Nemaz nezinu, kā tur ir, jo tādu privilēģiju neesmu izmantojis.
Arī runas par kādiem īpašiem pabalstiem ir dīvainas. Bija laiks, kad mums uz Ziemassvētkiem uzdāvāja katram 5 latus. Tas bija ļoti pazemojoši. Tagad ir paredzēts reizi gadā politiski represētajiem uzdāvā katram 50 eiro. Tas skaitās liels pabalsts, taču pie šodienas inflācijas tā ir gandrīz vai sērkociņu nauda. Pie šodienas cenām kādu pārtiku un cik ilgam laikam var nopirkt par 50 eiro?
– Gulbenieša Herberta Baloža sacīto pierakstījusi Diāna Odumiņa
