Biju iegājusi Gulbenes novada pašvaldības administrācijas ēkā. Ak, cik tur ir kabinetu, cik darbinieku!
Gribēju satikt Andi Caunīti. Nevarēju, jo viņam – sanāksme. Visi tur ieņem amatus, visiem ir lielas algas. Gribēju pasūdzēties, bet pie kā lai eju?
Pagastos pārvalžu vadītāji ir tie, kuri prezentē vietējo varu, uzklausa cilvēkus, uzstājas pasākumos. Viņi ir jūtami un redzami. To saprotu no “Dzirkstelē” lasītā. Bet mums pilsētas pārvaldes vadītāju Gintu Āboliņu es personīgi neredzu ne kā saimnieku, ne kā Gulbenes galvu.
Kad eju no savas dzīvesvietas uz centru, novēroju visus greizumus, kas parādās ietvēs un ielās līdz ar ziemas atkāpšanos. Atkal nošausminos par kāpnēm un taku aiz sporta skolas. Cilvēki taču tur iet, lai nonāktu Ozolu ielā un dotos uz staciju! Skolas ielā bruģī saskaitīju divus caurumus samērā netālu vienu no otra. Es un citi gājēji tos redzam. Bet vai redz pilsētas pārvaldē? Vai redz novada pašvaldībā, kur darbinieki tikai sēž un sēž?
Eju gar bibliotēku un skatos uz to akmens grāmatplauktu ar akmens grāmatām. Lai man piedod tēlnieks Ivars Drulle, bet būtu nu labāk tos akmens gabalus pilsēta izmantojusi, lai savestu kārtībā kāpnītes blakus sporta skolai. Kas nu tās akmens grāmatas redz vai lasa, kas vispār šodien lasa īstās grāmatas?! Visi tikai viedtālruņos un internetā skatās…
Eju pa Ābeļu ielu. Īsi pirms tiesu nama pārrakta ietve, dubļi, iežogojums… Kur palikt? Šī vieta ir netālu no novada pašvaldības administrācijas nama. Vai tiešām tur sēdošie neredz izrakņāto ietvi, vai nevar panākt, lai to sakārto?! Gados vecāks gājējs Gulbenē var paklupt ik uz soļa. Turklāt vēl tad, ja ne tikai sirds ir slima un spēks iet mazumā, bet arī acis vairs lāgā nerāda.
Kur man doties? Protams, uz aptieku, pie ārstiem. Tagad jau daudziem ir privātprakse. Vienu tādu ārstu sazvanu ar grūtībām, jo zvanīt viņam ļauts tikai noteiktās trīs nedēļas dienās. Un tikai noteiktā laikā – no pulksten 15.00 līdz 17.00. Sazvanu, interesējos par iespēju saņemt konsultāciju. Man saka – varēšot mani pieņemt maijā. Tik gara rinda?! Saku viņam – vai nodzīvošu tik ilgi bez ārsta atbalsta? Saku dakterim, ka varbūt vajag pieņemt pacientus ne tikai dažas dienas nedēļā, bet biežāk. Pretī saņemu atbildi, ka ārsts var darīt, kā grib. Un sarunu viņš pārtrauc. Ir gan laiki pienākuši. Vai tad profesija/amats neuzliek pienākumu/vajadzību darīt labu līdzcilvēkiem, būt iejūtīgam, paiet pretim?
– Gulbenietes Gaidas Limmanes sacīto pierakstījusi Diāna Odumiņa
