Lasu, dzirdu, skatos – Latvijā jaunā paaudze protestē pret krievu valodas mācību priekšmetu skolās, ceļ trauksmi, ja darbavietā tiek prasīts runāt krieviski. Tik ļoti labi saprotams ir šis noskaņojums. Es, būdams 91 gadu vecs, pārstāvu Latvijas pamatiedzīvotāju paaudzi, kurai bērnībā krievu valoda tika uzspiesta. Tā bija sveša. Grūta. Un iekšēji daudzi mani laikabiedri tai pretojās. Mums arī bija maz saskarsmes ar krieviski runājošajiem.
Atceros, ka, mācoties Bērzpils vidusskolā, mani un vēl divus draugus – Pēteri Sudarovu un Jāni Prolu – gandrīz atskaitīja no skolas. Iemesls – mēs visi 10.klasi beidzām ar neapmierinošu atzīmi krievu valodas zināšanu pārbaudē rakstu darbos. Tāpēc bija jākārto pēceksāmens. Iznākums joprojām bija bēdīgs. Laimējās, ka togad
-1950.gadā – skolu vadīt atnāca jau jauns direktors. Viņa vārds – Boriss Baikovs. Viņš mums atļāva mācīties tālāk 11.klasē ar norunu, ka turpmāk būsim sekmīgi. Centāmies. 1951.gadā mēs – visi trīs draugi – pabeidzām Bērzpils vidusskolu.
To, ka direktors ar savu lojalitāti ļoti riskēja un izglāba mūsu nākotni, sapratu tikai vēlāk. Ar Jāni kopā mācījāmies Daugavpilī institūtā. Ieguvām vēstures skolotāja kvalifikāciju. Arī tur varējām tikt izslēgti – es par kaušanos, bet Jānis par to, ka gāja uz baznīcu. Mūs izglāba tas, ka bijām teicami studenti. Bija pasniedzēji, kuri to novērtēja. Tāpēc tomēr ļāva mums pabeigt studijas. Pētera sapnis bija mūzika, dziedāšana. To sapratu, kad jaunībā draugam lietošanai uz vienu nakti sadabūju akordeonu. Un viņš tā arī tonakt neaizvēra acis – visu nakti spēlēja. Un no rīta paziņoja, ka būs mūzikas pedagogs.
Pēteris 1952.gadā pabeidza Rīgas 3.vidusskolas pedagoģisko dziedāšanas klasi, iegūdams tiesības mācīt dziedāšanu un visus mācību priekšmetus 1.-4. klasei. Viņš ilgus gadus ir piedalījies kultūras dzīves veidošanā Rugājos. 2021.gadā Valsts prezidents Egils Levits un Ordeņu kapituls lēma par sevišķiem nopelniem Latvijas valsts labā P.Sudarovu apbalvot ar Atzinības krustu un iecelt viņu par Atzinības krusta virsnieku.
Mēs visi trīs draudzības saiknes nezaudējām nekad, lai kā mūs dzīve svaidīja. Visi trīs taču pēc aicinājuma un izglītības bijām skolotāji. Visi tikām strādājuši šajā profesijā. Bieži sazvanījāmies. Atcerējāmies kopīgās gaitas. Jānis mūžībā Talsu pusē pirms 13 gadiem devās 79 gadu vecumā, Pētera sirds pārstāja pukstēt šogad – viņam bija 93 gadi.
Zinu, ka mēs visi trīs tā arī nekad īsti labi netikām apguvuši krievu valodu. Tā mums bija un palika sveša vienmēr. Man – joprojām.
— Jāzeps Odumiņš
