Dažu gadu garumā klusēju, jo dzīvē ir arī tādi brīži, kad no dzīves gribas atslēgties. Bet viss notiek kā tai Raimonda Paula dziesmā – viss nāk un aiziet tālumā un sākas viss no gala. Tāpat kā nav izārstējams alkoholisms, tā rakstīšanas dzirkstele kvēlo un neapdziest. Varbūt patiešām ir lietderīgi izdarīt pauzi, jo tad liekas, ka esi citā pasaulē. Centīšos runāt pēc iespējas prastāk, bez pušķojumiem. Pušķojums tagad modē un kļūst apnicīgs. Bet tāda nu tā dzīve, un katrai paaudzei sava izpratne un tās uztvere.
Man rit dzīves 88.gads. Būtu daudz kas sakāms – dažiem tas būtu dzīves atgādinājums, bet dažiem varbūt veča tukšas pļāpas. Cilvēkiem raksturs, dzīves uztvere ir dažāda. Ir notikusi milzu pārvērtība visās dzīves jomās. Tas, kas kādreiz bija brīnums, šodien ir ikdiena. Cilvēki patiešām šajā pasaulē uzturas īsu brīdi, un labi vien ir, ka par to domā reti, maz un varbūt arī nedomā nemaz. Domas sarežģī dzīvi, bet bez domāšanas arī dzīve nenotiktu.
Mani pārsteidz cilvēku alkatība. Dažiem tā ir tik liela, ka tajā paši apmaldās. Bet vairāk par koka kasti jeb zārku sakrāt nevar. Tagad modē pīšļus pārvērst pelnos. Rodas jautājums par izpratni: kur paliek dvēsele? Vai pelnos? Mēs dzīvojam, laikā, kad visa pietiek, viss pieejams, tomēr cilvēki ir neapmierināti. Tad sakiet man: kas ir paradīze? Vai pēc tās tiecamies? Jā, rit kari, kuros sadeg cilvēku likteņi un paši cilvēki. Tā ir cita tēma. Tagad modē pārvērst drupās un samalt smiltīs visu to, kas kādreiz bija cēls un slavējams. Jā, to var izdarīt, bet pelnos nevar pārvērst cilvēka domas. To var izdarīt laiks, jo likteni paredzēt mums nav lemts. Varētu daudz par ko runāt. Kā saka, visu uzreiz nepateiksi, lai paliek citai reizei. Kā mēdz teikt: ja nenomirsim, tad tiksimies!
– Vectētiņš no Līgo
