
Gadi ir dīvaini dārgumi, kurus neprotam un negribam novērtēt. Kamēr esam jauni un varoši, nevēlamies pat domāt par to straujo ritējumu un nopūšamies, kad atkal viens gadiņš klāt. Bet, ja tā padomā… Ko tas ir devis? Gadā kā vācelītē krājušies prieki, asaras un smaids… Un jo vairāk gadu, jo vairāk emociju, atziņu un pieredzes. Tā ir bagātība, ko nevar mērīt ar naudu vai mantu. Ne velti mēdz teikt – esat bagāti, jo pieder viss, kas ar jums ir noticis.
Īpaša vieta šajā bagātībā ir pāru savstarpējām attiecībām. Jā, nav vairs jaunības sapņu, jūsmas un tauriņi vēderā iemīloties. Toties ir kaut kas cits, manuprāt, vērtīgāks. Tā ir saprašanās un uzticēšanās, kad pietiek ar skatienu vai pusvārdu, bet dažkārt nav vajadzīgs nekas, jo ar sirdi sajūt, ko domā un jūt partneris. Tad kāzu jubileja nav svētki, kuros var palepoties ar kopā nodzīvotajiem gadiem. Tie ir kā apliecinājums, ka sasniegta cita – augstāka pakāpe mīlestībā.
Protams, gadu nastai ir savi mīnusi. Tā ne tikai ievelk sirmus pavedienus matos, bet arī samazina “ātrumu” it visā. Diemžēl gados jaunākie redz tikai senioru mīnusus, aizmirstot seno atziņu – kaut jaunība zinātu, kaut vecums varētu. Vērojot norises sabiedrībā, nākas secināt, ka ne vienu vien samilzušu problēmu būtu vieglāk atrisināt, ja apvienotu jauno zināšanas un spējas ar veco gudrību un pieredzi. Ne vienmēr ir jāizgudro jauns ritenis, lai ar to varētu sekmīgi braukt.
— Mārīte Dzene