Dzīvē gadās dažas situācijas, kad mūsu plāni un mērķi novirzās pavisam citā gultnē, un tas ir noticis ar mani.
Kā jau daudzi tautieši, arī es esmu no Sprīdīša dinastijas – devos pasaulē laimi meklēt. Bet savus dārgos tuviniekus uz Gulbeni braucu apciemot pēc iespējas biežāk, jo Gulbene ir mana dzimtā vieta. Esmu šeit dzimusi, pavadījusi bērnu dienas, uzsākusi skolas gaitas un arī pieaugušo dzīvi. Kāpēc šo visu rakstu? Tas tādēļ, ka šogad tieši uz valsts svētkiem sagadījās atvest uz Gulbeni mazmeitiņu un meitas vīru, lai abus iepazīstinātu ar manu dzimto vietu. Piebildīšu, ka meitas vīrs un mazmeitiņa ir Lielbritānijas pilsoņi, kuru saknes nāk no Šrilankas un Latvijas. Pilni iespaidiem par atkalredzēšanos ar tuvajiem un izbaudīto skaisto dabu un atpūtu, pošamies ceļā, lai atgrieztos ierastajā ikdienā.
Patīkamu emociju vadīti, atstājām apartamentus Skolas ielā, kur bijām apmetušies. Pēdējā ceļasoma tika ievietota automašīnas bagāžas nodalījumā, bet vēl bija atlicis tāds nieka atkritumu maisiņš, kurš bija jānogādā līdz tam paredzētai vietai. Tātad visu sāpju vaininieks ir tieši šis maisiņš. Aizejot līdz atkritumu realizācijas punktam, saprotu, ka man nav piekļuves tam. Gadās arī tā. Uz ielas atstāt šo “rezgali” nevaru, jo cienu citu cilvēku darbu un nav arī vēlmes piemēslot savu pilsētu, bet arī līdzi paņemt to nevaru. Tad es kā praktiskais latvietis ar ekstrasensa spējām mēģinu šo kodu iegūt patstāvīgi, bet, protams, gaišredzības spēju man nav un maisiņš ar atkritumiem vēl joprojām ir manās rokās. Kamēr es mēģināju pielietot savas ezoterikas prasmes, garām man lēnā solī, savās domās iegrimusi, dodas kāda sirma kundze. Uz mirkli pavīdēja doma palūgt palīdzību, bet, ieraugot viņas acīs naidpilno skatienu, atmetu šo domu. Sākās jau bezizeja un biju gatava doties prom ar visu savu “rezgali” (atkritumu maisiņu), kad pamanīju tuvojamies kādu labsirdīga izskata džentlmeni, kurš tuvojās būdiņai, lai izmestu atkritumus. Ļoti nopriecājos! Džentlmenis pienāca pie būdiņas, ievadīja kodu un atbrīvojās no sava nesamā. Tajā brīdī ar smaidu sejā uzrunāju viņu, lai atļauj arī man izmest to nelaimīgo atkritumu maisiņu, bet atbilde, ko saņēmu, lika man atkāpties pāris soļus atpakaļ, jo ko tādu nebiju gaidījusi: “Kas tu tāda esi, tu šajā mājā nedzīvo! Es netaisos ļaut kaut ko izmest manā atkritumu tvertnē!” Tālāk sākās vēl lielāka drāma, jo no blakus esošās mājas sāka kliegt kāda kundze, lai vācos prom ar savu maisu, ko es iedomājos, par atkritumu izvešanu nemaksāju, šeit nedzīvoju un tā tālāk. Centos viņai paskaidrot, kāpēc esmu šeit un vēlos izmest atkritumus. Kamēr risinājās šī scēna ar šo māju “uzkopšanas speciālisti”, to es sapratu starp kliedzieniem, mums raitā solī tuvojās tā pati sirmā kundze, kura pirms laba laika bija devusies man garām, un jandāliņš turpinājās dubultā spēkā. Tiku apvainota visos pasaules grēkos un galvenais – cik nelegāli es dzīvoju dzīvoklītī, ko biju noīrējusi ar savu ģimeni. Tādu naidpilnu un mežonīgu dusmu šalti ļoti sen nebiju piedzīvojusi.
Cik ļoti žēl, ka joprojām pastāv senā paruna, ka latvietis latvietim ir kā “saldais ēdiens”. Mani šis viss varbūt vēl tā nebūtu satraucis, bet, ieraugot meitas vīra baiļpilno izbrīnu sejā par notiekošo, kādu priekšstatu viņš ieguva par maniem tautiešiem?
Vēlāk viņš atzinās, ka tiešām bija nobijies, jo domāja, ka šīs kundzes man uzbruks, un tādu agresiju viņš nebija piedzīvojis. Tagad man rodas jautājums, vai viņam būs vēlme vēl kādreiz apciemot manu skaisto Gulbeni un ieteikt citiem viņu apmeklēt.
Lai Gulbenē nekad netrūktu tūristu, kuri to apjūsmotu un iemīlētu, kā es mīlu savu dzimto vietu! Dārgie gulbenieši, būsim laipnāki, iecietīgāki un saprotošāki! Ar smaidu sagaidīsim un pavadīsim viesus, jo labais vairo labo! Labi, ka pēc visas lielās brēkas mans melnais “rezgalis” nonāca tam paredzētajā vietā. Novēlu visiem laimi, saticību un veselību!
– Laila
